30. jūlijs.
Esam slimnīcā. Elziņai lauzta roka.
Tas notika Liepājā, pirmo reizi palaidu viņu spēlēties tur, kur pati neredzu, kopā ar paziņas lielajām meitām. Un tad tas notika. Man ir grūti sev to piedot. Vīrs saka, ka dzīvē tā gadās, bet sirds nežēlīgi sāp. Izsaucām ātros, aizveda uz traumām, uzreiz arī pateica, ka lauzts un būs nepieciešama korekcija. Reāli tā ir operācija. Reāli tā ir pilnā narkoze.
Radinieku reakcija uz ziņu:
“Labi, ka seja vesela, viņa taču ir sieviete!”
“Labi, ka kreisā roka, bērniņš vismaz varēs paēst!”
“Nabaga bērniņš! Ģipsis šajā karstumā!”
Un tādā garā.
Elziņas ārstējošais ārsts – ļoti laipns un ļoti briļļains, Dr. Lapa – uztveru to kā labu zīmi, jo uzvārds tāds pats kā mums. Rīts bija trauksmains, jo ļoti daudz neziņas, skaidrs tikai viens – ir jāpaliek slimnīcā.
31. jūlijs.
Mūs pamodināja 7os. Operācija nolikta 11:30, reāli sākās 12os. Pirms tam Elziņai iedeva tableti, kas viņu pilnībā apdullināja, viņa jautāja, kāpēc lampa ir atlidojusi, kāpēc man ir divi deguni, viņa daudz runāja arī pēc tam, bet saprast nebija iespējams.
Operācijai vajadzēja ilgt 40 minūtes, tā teica māsiņa. Elziņu atveda pēc pus otras stundas. Pretēji solītajam, Elziņu atveda jau pamodušos, bet narkozes dēļ pilnīgi neadekvātu. Viņa skaļi kliedza, teica, ka sāpot roka, viss kreisais sāns noliets ar jodu.
Biju šokā. Ja vīrs nebūtu bijis klāt, es būtu zaudējusi savaldīšanos, vēl ilgi iekšēji trīcēju, jo skats bija tāds, kā filmās par dēmonu izdzīšanu. Mana klusā, pieklājīgā, mīļā meitenīte ķērca un mēģināja izvelt no gultas savu ļengano, balto ķermenīti. Viņa lamāja slimīcu, lamāja māsiņas, gultu, visu pēc kārtas.
“Man nepatīk šī slimnīca!”
“Gulta ir garlaicīga!”
“Kāpēc es nevaru dzert ūdeni?!”
“Man garšo ūdens!”
“Es gribu mājās, man te nepatīk!”
“Slimnīcā nav forši! Slimnīca ir stulba!”
“Man nepatīk gulēt! Es gribu staigāt!”
Un tādā garā. Tas mani savā ziņā iepriecināja, es redzēju, ka viņa nav nobijusies, bet ir nikna un gatava cīnīties, atšķirībā no manis. Es viņai blakus jutos bezspēcīga un nobijusies.
Viņa kliedza ilgi un skaļi, tā, lai visa nodaļa zinātu viņas domas. Es sēdēju viņai blakus, glaudīju rociņu un valdīju asaras. Mans mazais putniņš. Es nevarēju nevienam piezvanīt un izkratīt sirdi, jo zināju, ka sāksies asaru plūdi, līdzko sākšu par to runāt.
Mans mazais putniņš bija tā izslāpis, gaidīju viņas pamošanos, lai beidzot varētu iedot atdzerties. Līdz šim drīkstēju dot tikai pa malciņam un ar vatīti slapināt viņas lūpas. Viņa tiešām kā mazs putniņš centās piesūkties vates pikucītim un dabūt pēc iespējas vairāk ūdens lāšu.
***
Bērniņš pamodās. Pirmais jautājums – kur ir tētis?
Laikam neatceras, ka tētis pirms un pēc operācijas bija šeit.
Otrais jautājums – vai var dabūt pretsāpju sīrupiņu, ļoti sāpot rociņa.
Māsiņa apgalvo, ka ir iedots tik daudz zāļu, ka nekas sāpēt nevarot. Elziņa ar grūtībām aizmieg.
***
Bērniņš pamodās adekvāts, mierīgs, izsalcis. Apēdām jogurtu, padzērāmies ūdeni. No operācijas viņa neko neatceras.
1.augusts.
Vakar mani nervi bija uz robežas. Šodien tie ir tālu aiz robežas. Naktī sāku raudāt, nevarēju apstāties. Mans vienīgais mierinājums – mana Elziņa, mans mazais profesors, mans stiprais plecs. Nervi uzdod, jo ārsts tā arī neatnāca, es nezinu, kā gāja operācijā, nezinu, kas tur notika, kas notiks šodien. Kad Elziņa aizmiga, izgāju gaitenī izraudāties. Pienāca viena māsiņa, pajautāja, vai man viss ir kārtībā, mans autopilots atbildēja, ka jā. Māsiņa aizgāja.
Atnāca cita māsiņa, norāja mani, ka esot bezatbildīgi šādā situācijā izrādīt bērnam savas emocijas. Saprotu. Saņemos. Ik pa laikam skaidroju Elzai, ka dažreiz raudu, jo esmu ļoti nogurusi. Ap 4iem no rīta tomēr piekritu iedzert nomierinošas zāles, bet tās mani nenomierināja. Man palīdz tikai sadusmošanās un niknums. Un Elza. Lai arī naktī slikti gulējusi, viņa rītu iesāk ar joku.
“Mammu, kāpēc mana roka ir oranža?”
Saku, ka tas ir jods.
“Idijods!”
2. augusts.
7:30.
Šodien es gribētu doties mājās. Bet es nedrīkstu domāt par to, ko es gribu, jo tad man ir jāraud. Es nedrīkstu domāt arī par to, ko es negribu, jo tad man ir jāraud. Ja es atceros pēdējo dienu notikumus – man ir jāraud. Ja es padomāju par nākošo dienu notikumiem – man nāk raudiens. Raudāt gribas visu laiku. Man ir jādomā par ko citu. Par mazo bezmātes meitenīti no Daugavpils.
Mazā bezmātes meitenīte no Daugavpils, kas uz Rīgu atbraukusi ar autobusu, nāk man ļoti tuvu klāt, tik tuvu, ka gribas raudāt. Blakus gultā meitene ir tik mākslota un deminutīva, ka es iekšēji raudu nepārtraukti.
**
Dr. Lapa atnāca un pateica, ka Elzas rentgens ir labs un šodien mūs izrakstīs. Uzzinot šo faktu man atkal gribas raudāt.
Bezmātes meitenīte no Daugavpils vakar aizmiga pati pirmā un krāca kā milzīgs lācis. Viņa ir kā tanks un viņa nāk man ļoti tuvu klāt. Sākumā man bija viņas ļoti žēl. Kad iedomājos, ka vecākiem nav laika vai iespēju pašiem atvest bērnu uz slimnīcu, sirds plīsa. Tagad ir savādāk. Jau pirmajā dienā bezmātes meitenīte no Daugavpils atpūtas telpā savāca visas krāsojamās lapas un nesaplēstās grāmatas un pārējiem bērniem, kas spēja vēlēties krāsot vai lasīt – bija jānāk pie viņas un jādabū audience un labvēlība. Ja Blaumanis būtu dzīvs, viņš noteikti uzrakstītu noveli par šo meitenīti. Es tajā būtu neitrālais, garāmejošais tēls. Nē, patiesībā Blaumanim jau ir tāda novele, saucas “Nezāle”. Apmēram tā es to iedomājos.
***
Pirmajā dienā bija traumējoši dzirdēt, kā te raud bērni. Šodien tas ir vienkārši fona troksnis, jo tik daudz reižu tas krupis ir norīts un ir pārkāpts norītajam krupim pāri un ir skaidrots Elziņai, kāpēc nevajag raudāt, kad pašai negribas neko citu kā kaukt un ļauties, lai kāds pažēlo. Es saprotu, ka nekā šausmīga te nav, ka padomju laikos bija daudz trakāk, attieksme bija sliktāka un tiesību bija mazāk, bet citu cilvēku sāpes ir tikai vārdi, mūsu pašu sāpes ir sāpes.
Izrakstīšana sākas no plkst. 12:00. Tagad ir plkst. 10:00. Šīs būs divas ļoti garas stundas.
