Valis ir mūsu kaķis.
Valis bija mūsu kaķis.
Valis nomira Tarantino filmas cienīgā veidā. Pārrodoties mājās no darba viņš mani sagaidīja, mierīgi sēžot pilnīgi asiņainā virtuvē. Manā virtuvē ir baltas sienas, baltas mēbeles, uz grīdas ir baltas flīzes, balti logi, baltas durvis ar mazām, baltām stikla rūtīm. Uz baltā galda parasti ir mērena krāsu nekārtība. Visa šī baltuma vidū sēdēja Valis, mierīgs kā vienmēr, atšķirība no citām dienām bija tikai spilgti sarkanais punktojums uz sienām un pamatīgas asiņu šļakatas uz grīdas un zemo plauktu durvīm. Mana sirds pamira.
“Vali, kas Tev noticis?!” es jautāju, it kā viņš spētu man atbildēt.
Valis sēdēja nesatricināmā mierā un ar acīm man teica, ka tas, kas noticis pagātnē, paliks pagātnē un tam nav absolūti nekādas nozīmes. Metos pētīt, no kurienes cēlušās visas šīs asinis. Iztaustīju un apskatīju visas ķepiņas, asti, vēderu. Vienīgā aizdomīgā vieta bija nolūzušais nags, taču mani māca pamatīgas šaubas, vai šī nelielā rētiņa varēja būt cēlonis tādai asinspirtij. Lai tā būtu, kaķim tiešām būtu bijis diezgan pamatīgi jātrako un jāārdās un mērķtiecīgi jātēme ar ķepiņu uz plauktu durvīm, paralēli pamatīgi spiežot ķepu pret grīdu. Mājās pārradās pārējā ģimene. Spriedze pareizinājās ar 4, jo neziņa kultivēja stresu nu jau četros cilvēkos. Valītis gan bija pilnīgi mierīgs, viņš lēnā solī aizgāja uz savu vietiņu pie radioatora un turpināja izlikties, ka viņam vispār nav ne jausmas, kas te būtu par ko uztraukties. Apmēram pēc pusstundas tādi jautājumi kā vakariņu gatavošana un mājas kārtošana palīdzēja man aizmirst asiņaino mīklu. Galu galā, nekāda redzama iemesla tam nebija un galu galā – agri vai vēlu šai mīklai būs jāatklājas.
Apmēram pēc pus stundas vīrs mani pasauca – Valītim esot slikti. Skats pārspēja visas dzīvē redzētās šausmu filmas kopā ņemtas – Valis uz grīdas locījās kā slieka, kurai nocirsta aste, neartikulēti un neadekvāri, neritmiski raustoties uz visām pusēm. Atšķirībā no drausmās ķermeņa ļodzīšanās, skatiens bija nekustīgs un stings, izskatījās, ka Valis ir zaudējis redzi un no bailēm cenšas tikt ārā no sava ķermeņa. Desmit minūšu laikā mēs bijām dzīvnieku klīnikā. Daktere atzina – cerību nav, kaķīša plaušās ir šķidrums un vienīgais, ko var viņa labā darīt – atvieglot aiziešanu. Lai arī ar prātu es to sapratu jau braucot uz klīniku, paziņojums mani satrieca. Valis. Mūsu Valis. Mūsu mīļais kaķītis, mūsu piena-kafijas krāsas runcītis, mūsu vecais, nīgrais, atriebīgais ģimenes loceklis, kas ne reizi vien bija iešņāpis bērniem un piečurājis tur, kur nevajag. Mūsu draugs, kas ienāca ģimenē vēl pirms bērnu parādīšanās, mūsu klusais karavīrs, kas no slēpņa uzklūp plikām kājām. Mūsu dzejnieks ar skumjajām acīm, kas vienmēr sagaida mājās. Pretsāpju nomierinošās zāles padarīja Valīti atkal par kaķi. Ārste atstāja mūs vienus. Emociju haoss izsprāga pa manām acīm, es raudāju un raudāju un jo vairāk es raudāju, jo vairāk asaru man bija. Man palika kauns no mana kaķa, mana vīra mēmā dievinātāja. Valītis elpoja mierīgi. Es viņu paņēmu klēpī un nodziedāju “Kaķīts mans”. Braucot mājās es apmaldījos, pēc divdesmit minūtēm iegāju atpakaļ dzīvoklī un noliku uz grīdas tukšo kaķu somu.
“Bet mammu! Kur ir Valis?” bērns bija sašutis.