Runā, ka padomju laikos nebija seksa, nebija geju, nebija citādi domājošo un nebija citādi darošo – nebija kreiļu. Es esmu kreile. Pirmās klases skolā man pagāja kā padomju skolēnam, oktobrēnam, kurš tēvijas vārdā nedrīkstēja būt kreilis, lai
būtu spējīgs pabeidzot skolu stāties pie darba galda rūpnīcā nenogriežot sev rokas un netaisot brāķi. Es atceros, ka skolā man izdevās noslēpties no skolotājas un tomēr rakstīt ar kreiso roku, bet mājās ne. Jo tur mēs bijām viens pret viens ar mammu. Es atceros, mamma jautāja: “Meitiņ, kāpēc Tu skolā tik skaisti raksti, bet mājās – kā ar vistas kāju?” Un man nācās atzīties, ka skolā es rakstu ar kreiso roku, bet mājās nākas ar labo.
Ja esat labrocis, pamēģiniet šajā brīdī uzrakstīt kaut ko ar kreiso roku. Uzrakstiet savu vārdu. Vai labi sanāca?
Nu re, man, kreilei, kreisās rokas rokraksts ir saglabājies trešās klases līmenī – apmēram tik ilgi man izdevās slēpties un rakstīt ar kreiso roku, pēc tam es vienkārši pārstāju pretoties un cīnīties un pārgāju uz labo roku. Tagad es drīkstu izvēlēties, bet es tomēr rakstu ar labo. Stokholmas sindroms laikam. Varu rakstīt arī ar kreiso, bet pēc rakstījuma šķiet, ka rakstītājs būtu trešās klases skolnieks. Prasme palika tur, apmēram 8 gadu veca bērna līmenī.
Emocionālais infantilisms varētu būt tad, kad cilvēkam emocionālā attīstība ir tieši tādā pašā veidā vardarbīgi apturēta kaut kad zīdaiņa vai ļoti maza bērna vecumā, kad viņš tiek pasargāts no ārpasaules,
no realitātes,
no Kārļa Vērdiņa dzejoļiem,
no Sarkangalvītes un
no valsts bērnudārziem,
skolām,
no valsts slimnīcām,
no apziņas, ka kaut ko nav iespējams nopirkt,
no spējas saprast, kas ir kompromiss,
no apziņas, ka visi cilvēki ir cilvēki,
no emociju dažādības,
no šiem elles vēstnešiem zemes virsū, kas sagrauj un izposta trauslo ziepju burbulīti, kurā cilvēks dzīvo savus (parasti) pirmos un dažreiz arī daudzus sekojošos dzīves gadus. Tad viņš iziet pasaulē kā tāds brīnumiņš un iepriecina apkārtējos ar savu pusfabrikāta būtni.
Kā lai viņš pazītu pasauli, ja ir redzējis to tikai pa logu?
Es nesen satiku tādu cilvēku, un viņš man lika justies kā citplanētietei.
Saprotiet mani pareizi, man nav pretenziju, man ir 40.
Bet es vēl neesmu beigusi brīnīties.
Paldies manai māmulītei 🙂