Beidzot pieķēros žurnālā Domuzīme publicētajam, tajā skaitā Kultūras bacilim. Tas nemirst. Nav jau arī tā, ka kāds gaidītu kultūras nāvi, tikai mazliet jāpagaida, kad atrisināsies svarīgākās problēmas, un tad uzreiz ķersies klāt kultūrai. Bet kurš? Kurš ķersies? Diez vai tā būšu es, daudzbērnu māmiņa ar paškrāsotiem matiem, lieko svaru, bez manikīra. Es dzīvoju riskantajā novadā, cilvēkus, kam ir svaigs manikīrs, šeit liek cietumā uz 15 diennaktīm. Pēdējo reizi mēs tur bijām kādas 14 sievietes. Arī šajā ziņā vīriešiem ir paveicies, viņu manikīrs nav tik acīs krītošs. Bet tas nekas, mēs strādājām attālināti. Tā nu izolatorā mēs sākām satuvināties, jo distancēšanās tur nebija iespējama. Mēs kļuvām ļoti tuvas. Pašvaldība mums uz visām piešķīra vienu datoru, viņi to sauca par stacionāro. Mēs sākumā domājām, ka tas ir dizaina krēsls, vai klozetpods, vai televizors, bet izrādījās, ka tas ir dators. Labi, ka dažām no mums bija pāri 40 un vispār radās ideja par iespēju, ka tas varētu būt dators, citādi tas tā arī būtu palicis krēsls. Tikai 13. dienas vakarā mēs bijām tikušas līdz pārlūkam, kur ievadīt interneta adresi, un it kā jau mēs uz to brīdi bijām ļoti tuvas, bet atkal sākās diskusijas, kurš portāls tiks vērts vaļā pirmais. Paldies Dievam, stiprākā kundze nolēma ņemt varu savās rokās un salika visu pa plauktiņiem. Viņa bija skolotāja. Viņa, godīgi sakot, uzskatīja šo laiku izolatorā par sava veida spa, kur miesa un prāts var atpūsties no pastāvīgā stresa un paradoksu analizēšanas un, kad es saku paradoksi, es nedomāju bērnus. Viņa nepiepūloties panāca, ka mēs ceļam roku, pirms vēlamies ko teikt un uz labierīcībām dodamies palūdzot atļauju. Viņa iegravēja sienā obligātās literatūras sarakstu – grūti aprakstīt kādas pūles viņai sagādāja Šleiermahers, gandrīz tikpat cik Bonhēfers, kurš bija jāgravē pie pašas kājlīstes. Skolotājas darbs bija viņas aicinājums. Mūsu vienīgā medmāsa gan laikam turpināja justies kā darbā. Cik saprotu, viņa kopā ar profesiju ieguva arī liegumu atteikties no palīdzības sniegšanas pat tad, kad atrodas izolatorā. Tas ir saistīts ar kaut kādu zvērestu. Nekāda Stenfordas cietuma drāma šajā izolatorā gan netika novērota, jo mēs visas bijām svaigi manikirētas pilsones, kas saķertas netālu no vietējā topiņa, visas vienlīdz svarīgas un vienlīdz mazsvarīgas. Izņemot mani. Man nebija svaiga manikīra, es biju vienīgā nemanikirētā persona šajā izolatorā. Pirmajās dienās dažas mēģināja pārliecināt pārējās, ka viņu situācija ir vissmagākā, bet nedēļas beigās jau bija skaidrs, ka atšķiras tikai indivīda spēja atšķirt tiesības no pienākumiem, kur būtu jābūt samēram 50/50. Sliekšanās par daudz vienā vai otrā virzienā ir neveselīga sabiedrībai un indivīdam pašam, bet, ak vai, kuram tad ir tāds mērītājs? Kad beidzot tikām ārā, mēs aizsgājām katra uz savu pusi, bet jau nākošajā dienā atkal satikāmies pie topiņa. Protams, ievērojot distanci, mēs visas esam likumpaklausīgas pilsones. 

Par ko tad izolatorā nonācu es, ja jau man nebija svaiga manikīra? Protokolā rakstīts, ka par naida kurināšanu, bet es neesmu par to pārliecināta, jo vienīgais, ko es šajā pasaulē ienīstu, ir naids. Es vienkārši lasīju 1. decembra ziņu virsrakstus un saredzēju tur dzeju. Laikam tas ir tas kultūras bacilis, hronisks tiesību un pienākumu disbalanss organismā.

Skolām jāļauj strādāt decembrī

VID iesniegti 650 pieteikumi atbalsta pasākumiem Covid-19 krīzē

Vācijā automašīna ietriekusies gājēju pūlī

Vismaz četri mirušie

Covid-19 un pacientu šķirošana

Kuru glābt, kad nav iespējams glābt visus

Tautas medicīna un vēzis: vai līdzēs krupja uzlējumi un bebru dziedzeri?

Decembrī modes salikumi: 31 ideja katrai mēneša dienai

Uz mēness sekmīgi nolaidies Ķīnas robots

Zviedrijā aizturēta māte, kura dēlu 28 gadus turēja ieslēgtu dzīvoklī

Latvijā attieksme pret seksuālajām minoritātēm – viena no noraidošākajām Eiropā

Līdz normālam nodokļu režīmam kultūras nozarē vēl tālu