Oskars Miestiņš nebija īpaši gudrs, ne arī īpaši skaists. Viņš nepabeidza skolu un no peļņas Īrijā atgriezās tieši pēc 5 mēnešu prombūtnes. Oskars nevienam neko nepaskaidroja, uz Īriju vairs nebrauca, atsāka darbu vietējā galdniecībā. Godīgi sakot, nevienu tā īsti nemaz neinteresēja, kas Īrijā notika ar Oskaru Miestiņu, jo viņš nebija īpaši gudrs, ne arī īpaši skaists. Tomēr kaut kas kopš brauciena bija mainījies – Oskars katru dienu stundām ilgi pazuda piemājas pagrabā. Viss ciems runāja, ko gan stundām ilgi var darīt pagrabā, gudri netika. Kad ciema ballē Oskars ieradās ar paprāvu mučeli, daži smīnēja, daži brīnījās, daži izlikās, ka to jau paredzēja, daži nopūtās, sak, tomēr dzert grib!
“Pašbrūvēts kvass!” Oskars lepni teica un nolika mucu uz galda. Cieminieki nogaršoja un atzina – pilnīgi normāls kvass!
Kopš tās dienas Oskars Miestiņš tika uzskatīts par līdzvērtīgu ciema sabiedrības locekli.