Category / Stāsti

by ssb

Kas cilvēkiem galvās?

Lai arī mūsdienu tehnoloģiju, likumu, noteikumu, tiesību un pienākumu formālie akti ir sasnieguši cilvēces vēsturē nebijušu līmeni, reizēm, lai saprastu situāciju valstī, nav nepieciešami apjomīgi statistikas dati un likumu zināšana. Reizēm pilnīgi pietiek ar interneta pieslēgumu un profilu Facebook. Publiski pieejama informācija precīzi atspoguļo – kas notiek Latvijas iedzīvotāju prātos.
Izrādās, tur nav nekā par neesošo valdību, pašvaldību nedienām vai uzbrūkošo gripu, kas tad tur īsti ir?
Šī gada izskaņā esam salīdzinājuši aktualitātes, kuras pauduši cilvēki Facebook grupās “Labi dzīvot Āgenskalnā” un “Mārupes info”. Neatklāsim, kuri ieraksti publicēti kurā grupā, jo tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, liekot roku uz sirds varam apgalvot, ka abās šajās grupās, lai cik tās būtu atšķirīgas, dominē vienas un tās pašas tēmas ieraksti – pazuduši un atrasti sunīši un kaķīši! Brīnījāmies, ka nebija neviena pazuduša papagaiļa vai, piemēram, cūkas, kā tas piedienētos šajā gadā, bet no tā varam secināt, ka cūku īpašnieki pret saviem mīluļiem izturas daudz atbildīgāk un neatstāj tos bez uzraudzības.

1. grupa

1. Lūdzu iesakiet ledusskapja remonta meistaru.
2. Pazudis kaķis. Oranžs ar baltu vēderu. Mīļš un jauks raksturs, nav agresīvs.
Atsaucas uz vārdu: MIAU-MIAU!
3. Labvakar! Sakiet lūdzu, vai bibliotēka N ielā 26 nav slēgta? Un vai mūsu rajonā ir vēl kāda? Paldies!
4. Mīļie kaimiņi! Ļoti meklēju palielas kartona kastes, var būt lietotas!
5. Vai kādam nav iepriekšējās mājas bilde. N ielā 23, tur man senči dzīvoja, kā īrnieki.
6. Vai mūsu rajonā dzīvo kāds prasmīgs zīmētājs, kas varētu pārzīmēt fotogrāfiju?
7. Vai kādam ir bijusi pieredze ar kristību organizēšanu mūsu rajona luterāņu baznīcā?
8. Sveiki. Vēlos īrēt vienistabas dzīvokli šajā rajonā līdz 200€.
9. Čau kaimiņi. Vai kads varētu barterī aizdot zaķu masku 1.5g vecam puišelim. Paldies jau iepriekš par piedāvājumiem.
10. Sveiciens kaimiņiem! Šodien gatavoju paciņu “Eņģeļu pastam” un viena no vēlmēm sarakstā ir žurnāli par tehniku un mūziku, tā kā veikalā to ir tik cik ir, tad jautājums jums, varbūt kādam ir aizķēries mājās kāds žurnāls un būtu gatavs to noziedot labam mērķim?
11. Vai kādam mājās nav nevajadzīgi sveču pārpalikumi? Es labprāt tos paņemtu.
12. Sveiciens visiem! Varbūt mūsu starpā ir kāds, kam noderētu trīs maisi ar kaltētu maizīti?
13. Atdodu tahtu…izvelkama. Saliktā veidā 1.40 m ,bet izlaista 1.80 m, platums 70. Mazlietota.

2. grupa

1. Labdien! Lūdzu, iesakiet labu suņu frizieri. Jorkšīras terjeram – meitenītei.
2. Ja kāds atradis baltu iphone 6 pie N ielas 26, lūdzu dodiet ziņu. Būšu ļoti pateicīga!
3. Nāc relaksēties uz limfodrenāžas procedūru…
4. Labvakar! Lūdzu iesakiet meistaru, kas varētu iebūvēt trauku mašīnu jau esošā virtuves iekārtā. Trauku mašīna meistaram pašam jānopērk, naudu iedošu!
5. Vai kāds mūsu rajonā veic uzacu tetovēšanu matiņu tehnikā?
6. Gribu iepazīties ar “zelta rokām” mūsu rajonā, nepieciešams dzīvoklī šo to saskrūvēt, uzlikt krampīti un vēl līdzīgi mazi darbiņi. Nepieciešami instrumenti un pozitīvs nosakaņonums.
7. Lūdzu, iesakiet, kur mūsu rajonā iespējams pasūtīt visgaršīgākās tortes?
8. Meklēju vokālo pedagogu mūsu rajonā vai tuvumā.
9. Meklēju kādu, kurš varētu palīdzēt sakopt dzīvokli uz svētkiem.
10. Sveicināti. Vai kāds var ieteikt mūzikas centra un TV speciālistu, kurš varētu auditēt esošo skaņu un TV iekārtu, lai to atjaunotu ar laikmetīgāku aparatūru.
11. Sveikas mammas un tēti, kādi ieteikumi par Privātajiem BD.
12. Pie N ielas 13 atrastas Audi atslēgas.
13. Sveiki, meklēju uzticamu cilvēku, kas veic uzkopšanas darbus/ ģenerālās tīrīšanas dzīvoklī.

by ssb

Vidusmēra inteliģenti.

Vajadzības dzīta, noskrējusies pa Āgenskalnu nolēmu apbalvot sevi ar kafijas tasīti kādā no vietējām kafejnīcām. Tieši pa rokai gadījās “Lapsas māja”, normāla vieta, kur, ja paveicas, var atrast vietu pie loga, lai nebūtu visu kafijas dzeršanas laiku jāskatās telefonā. Ja vietu pie loga tomēr neizdodas dabūt, tad izglābj grāmatu plaukts, kas tur ierīkots tādiem frīkiem kā es.

Ieeju. Cilvēku šoreiz daudz, brīvs tikai viens galdiņš, bet pie kases trīs cilvēku rinda. “Lai jau būtu,” es domāju, atpogāju mēteli un iestājos rindas galā. Visi izskatās tādi paši vidusmēra inteliģenti, kā es, kas nejaucas viens otra dzīvē un klusi malko kafiju cenšoties pat ar skatienu neaizskart cita cilvēka auru.
Blonda dāma, kas sēž viena, pēkšņi pievērš uzmanību ar skaļumu no sava telefona – visticamāk ieslēdzies kāds video, droši vien netīšām. Paiet minūte, telefons joprojām dārd, visi vidusmēra inteliģenti, tajā skaitā es, nosodoši paskatās uz sievieti un klusējot pauž savu neapmierinātību, turpinot darīt ko nu mēs katrs darām. Simpātisks onkulis brūnā vējjakā ar Šerloka Holmsa cepurīti beidzot neiztur uz pieiet pie blondās dāmas.
“Lūdzu, izslēdziet telefona skaņu, nav iespējams dzirdēt neko citu!”
Visiem vidusmēra inteliģentiem par lielu pārsteigumu dāma atbild:
“Tā nav mana problēma!”
Brūnais onkulis nebija gatavs kam tādam, viņš jau bija pusceļā atpakaļ uz savu vietu, kad kā dunci mugurā saņēma šo drausmīgo nevidusmēra atbildi.
“Tas ir kā?! Tā ir jūsu problēma! Lūdzu, izslēdziet skaņu vai uzlieciet austiņas! Nekavējoties!” Brūnais onkulis šokēts izdvesa, ātri nomierinādamies, jo emocijas, kas viņā uzvirmoja, galīgi vairs nebija mērenas un tas mums, vidusmēra inteliģentiem, nav nekas ierasts, ne arī patīkams. Visi apmeklētāji centīgi izliekas, ka ir tik aizņemti savās domās, ka nemana ne dāmas telefona dārdēšanu, ne arī vārdu apmaiņu, tikai pārdevējas acīs redzamas nelielas bailes, sak, nedod, Dievs, būs jāiejaucas un kaut kas jārisina.
“Допивай свой кофе и беги отсюда, пидар старый!” dāma pateica mierīgā, bet diezgan pārliecinošā tonī un visi, kas vēl nebija ieurbušies ar skatieniem telefonā, tagad steidzami sāka meklēt tur ļoti svarīgu informāciju.
“Lūdzu, vienu kruasānu, to vakardienas, par 50 centiem,” teica brūnais onkulis sapratis, ka viens no apmeklētājiem nav vidusmēra inteliģents un uzgrieza pārējiem muguru.
Es aizvēru mēteli un izgāju ārā, pārāk daudz emociju vienai mazai kafejnīcai, labāk nopirkšu kafiju avīžu kioskā.

by ssb

Brālis lietuvietis.

Sēžu pilnīgā klusumā, dzirdu, kā žagatas žadzina dārzā, jūtu laimi un smeldzi vienlaicīgi. Domāju par laika ritumu.
Zvana telefons.
“Labdien,” klausulē saka. “Vai jums ir laiks sarunai?” Puisis ar žiglu balsi, runā krievu valodā, numurs Lietuvas.
“Ir,” saku. Jo laika ritums, saprotiet.
“Jūsu telefonu ģenerēja mūsu sistēma. Vai esat kaut ko dzirdējusi par biržu un noguldījumiem?”
“Neko daudz,” saku.
“Es Jums piedāvāju izdevīgi investēt naudu,” puisis nevelk garumā. Man tas patīk. Small talk man nepatīk. Jo laika ritums. Bet, neskatoties uz to, ka stils man patīk, mana atbilde ir:
“Nnnnē, paldies.”
“Tas ir ļoti izdevīgi!”
“Tomēr, nnnnē, es no tā neko nesaprotu un šādas lietas izvērtē mans vīrs.” Man kā pārdevējam ļoti interesanti, kā lietuviešu puisis tiks ārā no šī.
“Kā es varu sazināties ar Jūsu vīru?” Ļoti pareizs gājiens, jāmeklē pieeja lēmuma pieņēmējam.
“Jūs nevarat sazināties ar manu vīru, viņš pats sazinās, ar ko viņam vajag, kad viņam vajag,” saku.
“Tas te tā nenotiek! Viņš nevar ar mums sazināties, viņam nav tādu kontaktu, piedāvājums ļoti izdevīgs! Jūs domājat katrs dunduks var mums piezvanīt?”
“Nekļūstiet rupjš,” saku.
“Es neesmu rupjš, tie ir reāli fakti!”
Es nolieku klausuli, jo man vairs nav laika. Es pati arī rīkojos rupji, noliekot klausuli, tātad balanss nav izjaukts. Un laiks joprojām rit. Bet patīkami, ka brālis lietuvietis izsita mani no galaktisko skumju fāzes, jo man vairs nav laika – jāskrien uz bērnudārzu pakaļ mazajam, viņam šodien pirmā diena. Nez kā viņam tur iet, manam mazajam zvārgulītim.

by ssb

Miestiņš.

Oskars Miestiņš nebija īpaši gudrs, ne arī īpaši skaists. Viņš nepabeidza skolu un no peļņas Īrijā atgriezās tieši pēc 5 mēnešu prombūtnes. Oskars nevienam neko nepaskaidroja, uz Īriju vairs nebrauca, atsāka darbu vietējā galdniecībā. Godīgi sakot, nevienu tā īsti nemaz neinteresēja, kas Īrijā notika ar Oskaru Miestiņu, jo viņš nebija īpaši gudrs, ne arī īpaši skaists. Tomēr kaut kas kopš brauciena bija mainījies – Oskars katru dienu stundām ilgi pazuda piemājas pagrabā. Viss ciems runāja, ko gan stundām ilgi var darīt pagrabā, gudri netika. Kad ciema ballē Oskars ieradās ar paprāvu mučeli, daži smīnēja, daži brīnījās, daži izlikās, ka to jau paredzēja, daži nopūtās, sak, tomēr dzert grib!
“Pašbrūvēts kvass!” Oskars lepni teica un nolika mucu uz galda. Cieminieki nogaršoja un atzina – pilnīgi normāls kvass!
Kopš tās dienas Oskars Miestiņš tika uzskatīts par līdzvērtīgu ciema sabiedrības locekli.

by ssb

Slimnīcas stāsti. Pirmais.

30. jūlijs.
Esam slimnīcā. Elziņai lauzta roka.
Tas notika Liepājā, pirmo reizi palaidu viņu spēlēties tur, kur pati neredzu, kopā ar paziņas lielajām meitām. Un tad tas notika. Man ir grūti sev to piedot. Vīrs saka, ka dzīvē tā gadās, bet sirds nežēlīgi sāp. Izsaucām ātros, aizveda uz traumām, uzreiz arī pateica, ka lauzts un būs nepieciešama korekcija. Reāli tā ir operācija. Reāli tā ir pilnā narkoze.
Radinieku reakcija uz ziņu:
“Labi, ka seja vesela, viņa taču ir sieviete!”
“Labi, ka kreisā roka, bērniņš vismaz varēs paēst!”
“Nabaga bērniņš! Ģipsis šajā karstumā!”
Un tādā garā.
Elziņas ārstējošais ārsts – ļoti laipns un ļoti briļļains, Dr. Lapa – uztveru to kā labu zīmi, jo uzvārds tāds pats kā mums. Rīts bija trauksmains, jo ļoti daudz neziņas, skaidrs tikai viens – ir jāpaliek slimnīcā.

31. jūlijs.
Mūs pamodināja 7os. Operācija nolikta 11:30, reāli sākās 12os. Pirms tam Elziņai iedeva tableti, kas viņu pilnībā apdullināja, viņa jautāja, kāpēc lampa ir atlidojusi, kāpēc man ir divi deguni, viņa daudz runāja arī pēc tam, bet saprast nebija iespējams.
Operācijai vajadzēja ilgt 40 minūtes, tā teica māsiņa. Elziņu atveda pēc pus otras stundas. Pretēji solītajam, Elziņu atveda jau pamodušos, bet narkozes dēļ pilnīgi neadekvātu. Viņa skaļi kliedza, teica, ka sāpot roka, viss kreisais sāns noliets ar jodu.
Biju šokā. Ja vīrs nebūtu bijis klāt, es būtu zaudējusi savaldīšanos, vēl ilgi iekšēji trīcēju, jo skats bija tāds, kā filmās par dēmonu izdzīšanu. Mana klusā, pieklājīgā, mīļā meitenīte ķērca un mēģināja izvelt no gultas savu ļengano, balto ķermenīti. Viņa lamāja slimīcu, lamāja māsiņas, gultu, visu pēc kārtas.
“Man nepatīk šī slimnīca!”
“Gulta ir garlaicīga!”
“Kāpēc es nevaru dzert ūdeni?!”
“Man garšo ūdens!”
“Es gribu mājās, man te nepatīk!”
“Slimnīcā nav forši! Slimnīca ir stulba!”
“Man nepatīk gulēt! Es gribu staigāt!”
Un tādā garā. Tas mani savā ziņā iepriecināja, es redzēju, ka viņa nav nobijusies, bet ir nikna un gatava cīnīties, atšķirībā no manis. Es viņai blakus jutos bezspēcīga un nobijusies.
Viņa kliedza ilgi un skaļi, tā, lai visa nodaļa zinātu viņas domas. Es sēdēju viņai blakus, glaudīju rociņu un valdīju asaras. Mans mazais putniņš. Es nevarēju nevienam piezvanīt un izkratīt sirdi, jo zināju, ka sāksies asaru plūdi, līdzko sākšu par to runāt.
Mans mazais putniņš bija tā izslāpis, gaidīju viņas pamošanos, lai beidzot varētu iedot atdzerties. Līdz šim drīkstēju dot tikai pa malciņam un ar vatīti slapināt viņas lūpas. Viņa tiešām kā mazs putniņš centās piesūkties vates pikucītim un dabūt pēc iespējas vairāk ūdens lāšu.
***
Bērniņš pamodās. Pirmais jautājums – kur ir tētis?
Laikam neatceras, ka tētis pirms un pēc operācijas bija šeit.
Otrais jautājums – vai var dabūt pretsāpju sīrupiņu, ļoti sāpot rociņa.
Māsiņa apgalvo, ka ir iedots tik daudz zāļu, ka nekas sāpēt nevarot. Elziņa ar grūtībām aizmieg.
***
Bērniņš pamodās adekvāts, mierīgs, izsalcis. Apēdām jogurtu, padzērāmies ūdeni. No operācijas viņa neko neatceras.

1.augusts.
Vakar mani nervi bija uz robežas. Šodien tie ir tālu aiz robežas. Naktī sāku raudāt, nevarēju apstāties. Mans vienīgais mierinājums – mana Elziņa, mans mazais profesors, mans stiprais plecs. Nervi uzdod, jo ārsts tā arī neatnāca, es nezinu, kā gāja operācijā, nezinu, kas tur notika, kas notiks šodien. Kad Elziņa aizmiga, izgāju gaitenī izraudāties. Pienāca viena māsiņa, pajautāja, vai man viss ir kārtībā, mans autopilots atbildēja, ka jā. Māsiņa aizgāja.
Atnāca cita māsiņa, norāja mani, ka esot bezatbildīgi šādā situācijā izrādīt bērnam savas emocijas. Saprotu. Saņemos. Ik pa laikam skaidroju Elzai, ka dažreiz raudu, jo esmu ļoti nogurusi. Ap 4iem no rīta tomēr piekritu iedzert nomierinošas zāles, bet tās mani nenomierināja. Man palīdz tikai sadusmošanās un niknums. Un Elza. Lai arī naktī slikti gulējusi, viņa rītu iesāk ar joku.
“Mammu, kāpēc mana roka ir oranža?”
Saku, ka tas ir jods.
“Idijods!”

2. augusts.
7:30.
Šodien es gribētu doties mājās. Bet es nedrīkstu domāt par to, ko es gribu, jo tad man ir jāraud. Es nedrīkstu domāt arī par to, ko es negribu, jo tad man ir jāraud. Ja es atceros pēdējo dienu notikumus – man ir jāraud. Ja es padomāju par nākošo dienu notikumiem – man nāk raudiens. Raudāt gribas visu laiku. Man ir jādomā par ko citu. Par mazo bezmātes meitenīti no Daugavpils.
Mazā bezmātes meitenīte no Daugavpils, kas uz Rīgu atbraukusi ar autobusu, nāk man ļoti tuvu klāt, tik tuvu, ka gribas raudāt. Blakus gultā meitene ir tik mākslota un deminutīva, ka es iekšēji raudu nepārtraukti.
**
Dr. Lapa atnāca un pateica, ka Elzas rentgens ir labs un šodien mūs izrakstīs. Uzzinot šo faktu man atkal gribas raudāt.
Bezmātes meitenīte no Daugavpils vakar aizmiga pati pirmā un krāca kā milzīgs lācis. Viņa ir kā tanks un viņa nāk man ļoti tuvu klāt. Sākumā man bija viņas ļoti žēl. Kad iedomājos, ka vecākiem nav laika vai iespēju pašiem atvest bērnu uz slimnīcu, sirds plīsa. Tagad ir savādāk. Jau pirmajā dienā bezmātes meitenīte no Daugavpils atpūtas telpā savāca visas krāsojamās lapas un nesaplēstās grāmatas un pārējiem bērniem, kas spēja vēlēties krāsot vai lasīt – bija jānāk pie viņas un jādabū audience un labvēlība. Ja Blaumanis būtu dzīvs, viņš noteikti uzrakstītu noveli par šo meitenīti. Es tajā būtu neitrālais, garāmejošais tēls. Nē, patiesībā Blaumanim jau ir tāda novele, saucas “Nezāle”. Apmēram tā es to iedomājos.
***
Pirmajā dienā bija traumējoši dzirdēt, kā te raud bērni. Šodien tas ir vienkārši fona troksnis, jo tik daudz reižu tas krupis ir norīts un ir pārkāpts norītajam krupim pāri un ir skaidrots Elziņai, kāpēc nevajag raudāt, kad pašai negribas neko citu kā kaukt un ļauties, lai kāds pažēlo. Es saprotu, ka nekā šausmīga te nav, ka padomju laikos bija daudz trakāk, attieksme bija sliktāka un tiesību bija mazāk, bet citu cilvēku sāpes ir tikai vārdi, mūsu pašu sāpes ir sāpes.
Izrakstīšana sākas no plkst. 12:00. Tagad ir plkst. 10:00. Šīs būs divas ļoti garas stundas.

by ssb

Viņa būs rakstniece.

“Tie saldie gurķi ir pārāk skābi, tie ir marinēti?”
Tā viņa runā. Viņa katru dienu mani pārsteidz reizēm ar savu kosmisko pārgalvīgumu un reizēm ar absolūto racionalitāti.
“Ko Tu gribētu redzēt sapnī?” es jautāju kaut kad pirms gulētiešanas.
“Kas rādīsies, tas rādīsies, tur neko nevar gribēt,” viņa man saka.
Vienu vakaru mēs pārrunājam mūsu kaķa neseno nāvi. Kaķis bija slims. Ļoti slims. Tam nebija nekādu izredžu izdzīvot, tāpēc, tam bija jākļūst par iemidzināto kaķi.
“Vai Tu zini, ko nozīmē būt iemidzinātam?” es viņai jautāju. Viņa ilgi domā, es redzu, ka viņa zina atbildi.
“R.I.P. kaķis,” viņa man saka.
“Vai Tu zini, ko nozīmē “R.I.P.?” es turpinu.
Viņa atkal brīdi padomā: “Really impressive person”.
Man ir grūti nesmaidīt pat šādā brīdī.
Esmu pārliecināta, ka viņa būs rakstniece.

by ssb

Aiziet no pārdošanas.

Šis rīts sākas ar īsziņu.

Sveika! Mūsu aģentūrā parādījusies pozīcija, kas kā radīta Tev – vai varam aprunāties?

Šādas īsziņas mani vienmēr iepriecina un baro manu profesionālo ego. Vēl vairāk manu profesionālo ego baro manas atbildes, kas skan šādi:

Paldies par izrādīto uzticību, tomēr – man ir citi plāni, vēlu veiksmi meklējumos!

Sekundē, kad nospiežu send, pašapziņa pieaug dubultā.

Pēc 3 minūtēm saņemu nākošo īsziņu:

Alga 3k+%.

Pašapziņa iertiecas griestos. Paldies Dievam, šodien skaidras debesis.

Kad ar prātu visu apdomāju, dialogs kļūst visai interesants. Vismaz man.

Piedevām – esmu pilnīgi droša, ka šādas algas uz šādu pozīciju tirgū nav, jo krietnu laiku esmu sava sapņu darba meklējumos, tāpēc esmu bijusi uz vairākām darba intervijām, paralēli turpinot strādāt šādā pašā pozīcijā.

Pēc vairāku minūšu apdomāšanās atbildu:

Wow! Laba alga, bet lēmumu jau esmu pieņēmusi – man ir citi plāni, vēlu veiksmi meklējumos!

Mana pašapziņa izplūst pa griestos izsisto caurumu un kā rudens Ulda Stabulnieka dziesmā – apglezno visu Latviju mana profesionālā ego krāsās, kas ir pelēka, starp citu.

Uz pāris minūtēm iestājas šoka pilns klusums. Cilvēks droši vien nespēj noticēt manai atbildei tāpat kā es pirms tam viņa piedāvātās algas apmēram.

Un kādi ir Tavi plāni, ja nav noslēpums?

Ilgi domāju, vai atbildēt uz šo jautājumu. Pagaidām mans plāns ir ar godu iziet no šīs neauglīgās diskusijas un mēģināt vispār aiziet no pārdošanas un projektu vadības, lai kļūtu par tekstu autori. Tikai šajā brīdī saprotu, ka ar tādu algu pēc gada strādāšanas es varētu atlikt pietiekoši daudz, lai  pus gadu varētu vispār nestrādāt. Bet. Ir bet.

Saņemu drosmi un atbildu:

Radošā darbība un tekstu autora darbs.

Man prasa milzīgu drosmi to aizsūtīt, jo melot es negribu, bet radošā darbība pagaidām ir tikai manos sapņos.

Nezinu, ko jūt cilvēks, saņemot šādu īsziņu, man ir daži varianti:

  1. ka esmu sajukusi prātā
  2. ka manu telefonu ir nolaupījis kāds, kas ir sajucis prātā
  3. ka viņš pats ir sajucis prātā un nespēj izlasīt, kur ir mana piekrišana nekavējoties stāties piedāvātajā darbā.

Lai nu kā, pēc brīža viņš tomēr uzraksta:

Kāpēc iet prom no tā, kas tik labi izdodas?

Lūk īstais jautājums. Kāpēc iet prom no tā, kas tik labi izdodas?

 

Aiziet no pārdošanas ir tikpat grūti, cik izdzēsties no FB, saku to no savas pieredzes. Kad pirms apmēram astoņiem gadiem nolēmu, ka FB aprij manu bērniem, ģimenei un attīstībai nepieciešamo laiku, uzsāku ļoti garo izdzēšanās procesu. Skaidri neatceros cik, bet vairāk kā piecas reizes man bija jāapstiprina, ka es tiešām, tiešām vēlos izdzēst savu profilu un es tiešām, tiešām neatgriezīšos. Pašās beigās FB man laipni paskaidroja, ka saglabās manu personīgo informāciju gadījumam, ja tomēr izdomāšu atgriezties. Nezinu, vai tas ir uz mūžīgiem laikiem, kopš tās reizes nekad neesmu mēģinājusi tur vēlreiz nonākt.

Līdzīgi iet ar maniem mēģinājumiem mainīt darba sfēru: lai aizietu no pārdošanas šajā patērētāju laikmetā – ir neskaitāmas reizes sev un citiem jāskaidro, ka patiešām, patiešām esmu nolēmusi aiziet un patiešām, patiešām projektu vadība un pārdošana mani vairs neinteresē. Tas nav nejaušs atklājums vai mirkļa iegriba, tas ir lēmums, ko esmu mērķtiecīgi meklējusi personības analīzes speciālista vadībā. Pēdējās divas darba intervijas, uz kurām esmu devusies kā tekstu autore, ir beigušās ar manu atteikšanos no pārdošanas pozīcijas.

Priekšā vēl pāris intervijas. Priekšā vēl pāris cīņas.