Category / Uncategorized

by ssb

Par progresu.

Ir pieņemts reliģiju un teoloģiju saistīt ar nepieciešamību izzināt Dievu – gandrīz visi reliģiskie un teoloģiskie virzieni, kas ir jaunāki par pirmsdraudzi (mēs šoreiz nerunāsim par Divupi), uzskata par savu svētu pienākumu izskaidrot savu vīziju, kā kas pasaulē IR un kā kas pilnīgi noteikti NAV un NEVAR BŪT, jo Dievs pilnīgi noteikti ir vai nav šāds vai tāds. Lielā σχίσμα (shizma – šķelšanās, grieķu val.) nodemonstrēja, cik tālu var nonākt šāda viedokļu dažādība un kas notiek, kad jautājumus, kur jāvienojas par “un” vai “bet” lietošanu, mēģina izšķirt cilvēki – pat ja tie ir paši cienījamākie baznīctēvi, patriarhi, pāvesti un kardināli. Arī turpmākā vēstures gaita vairākkārt nodemonstrē, ka reliģiskās pārliecības un teoloģiskās domas transformējas un atzarojas un tās galvenās plūsmas virzienu nosaka tieši laikmeta gars – cilvēku kritiskās masas viedoklis. Cilvēki savās rokās un domās aprūpē, glabā un attīsta tieši tās idejas, kas viņiem šķiet saprotamas, tuvas un nepieciešamas, tātad tieši cilvēku vairākums rada šos viļņus, ko apraksta teologi un filosofi. Ja piekrīt Herdera progresa idejai (un kurš gan tai nepiekrīt? Vismaz Ziemeļeiropā, kurā mēs, kopš neseniem laikiem, esam lepni atrasties), tad reliģija un teoloģija, tāpat kā jebkurš cits fenomens, ir pakļauts progresam un Svētajai Romas impērijai gribot negribot nācās samierināties ar Luteru un reformāciju, jo tāda glužu vienkārši bija kritiskās masas griba. Luters atbrīvoja cilvēkus no grēka, ļaujot viņiem nemaksāt par to atlaišanu, bet vienkārši nožēlot padarīto – un tas bija progresīvi. Šleiermahers gāja vēl tālāk un iesēja pasaulē (jebkuras) personības kulta iedīgli ieliekot dievatziņu katra paša rokās nosakot, ka reliģija un dievatziņa ir gefühl, ka katrs to var sajust savā īpašajā veidā un tikai viņa koordinātas universā (kur universs domāts nevis dabaszinātnes izpratnē, bet fenomenoloģijas izpratnē) nosaka šīs sajūtas raksturu. Karlam Bartam un Paulam Tilliham nācās iet vēl tālāk, lai precizētu, ka gefühl neattaisno morāli apšaubāmas militāras darbības, bet Bonhēferam, diemžēl, nebija iespējas galīgi noformulēt savus teoloģiskos uzskatus, jo viņš pārskrēja Hitlera ceļu un ir skaidrs, kā tas viss beidzās. 

Ap 19.to gadsimtu radās feminisms – pirmais feminisma vilnis. Pagaidiet. Kas te notiek? No kurienes te uzradās feminisms? Nevienā vārdā līdz šim nebija pieminēta neviena sieviete, no kurienes pēkšņi feminisms? No turienes tas tiešām nāk – loģisks turpinājums, kas cēlies no neredzāmās ikdienas, kas netiek fiksēta vēstures grāmatās, vienkārši tāda bija kritiskās masas griba.

Turpinājums, iespējams, sekos.

by ssb

Hronisks tiesību un pienākumu disbalanss organismā.

Beidzot pieķēros žurnālā Domuzīme publicētajam, tajā skaitā Kultūras bacilim. Tas nemirst. Nav jau arī tā, ka kāds gaidītu kultūras nāvi, tikai mazliet jāpagaida, kad atrisināsies svarīgākās problēmas, un tad uzreiz ķersies klāt kultūrai. Bet kurš? Kurš ķersies? Diez vai tā būšu es, daudzbērnu māmiņa ar paškrāsotiem matiem, lieko svaru, bez manikīra. Es dzīvoju riskantajā novadā, cilvēkus, kam ir svaigs manikīrs, šeit liek cietumā uz 15 diennaktīm. Pēdējo reizi mēs tur bijām kādas 14 sievietes. Arī šajā ziņā vīriešiem ir paveicies, viņu manikīrs nav tik acīs krītošs. Bet tas nekas, mēs strādājām attālināti. Tā nu izolatorā mēs sākām satuvināties, jo distancēšanās tur nebija iespējama. Mēs kļuvām ļoti tuvas. Pašvaldība mums uz visām piešķīra vienu datoru, viņi to sauca par stacionāro. Mēs sākumā domājām, ka tas ir dizaina krēsls, vai klozetpods, vai televizors, bet izrādījās, ka tas ir dators. Labi, ka dažām no mums bija pāri 40 un vispār radās ideja par iespēju, ka tas varētu būt dators, citādi tas tā arī būtu palicis krēsls. Tikai 13. dienas vakarā mēs bijām tikušas līdz pārlūkam, kur ievadīt interneta adresi, un it kā jau mēs uz to brīdi bijām ļoti tuvas, bet atkal sākās diskusijas, kurš portāls tiks vērts vaļā pirmais. Paldies Dievam, stiprākā kundze nolēma ņemt varu savās rokās un salika visu pa plauktiņiem. Viņa bija skolotāja. Viņa, godīgi sakot, uzskatīja šo laiku izolatorā par sava veida spa, kur miesa un prāts var atpūsties no pastāvīgā stresa un paradoksu analizēšanas un, kad es saku paradoksi, es nedomāju bērnus. Viņa nepiepūloties panāca, ka mēs ceļam roku, pirms vēlamies ko teikt un uz labierīcībām dodamies palūdzot atļauju. Viņa iegravēja sienā obligātās literatūras sarakstu – grūti aprakstīt kādas pūles viņai sagādāja Šleiermahers, gandrīz tikpat cik Bonhēfers, kurš bija jāgravē pie pašas kājlīstes. Skolotājas darbs bija viņas aicinājums. Mūsu vienīgā medmāsa gan laikam turpināja justies kā darbā. Cik saprotu, viņa kopā ar profesiju ieguva arī liegumu atteikties no palīdzības sniegšanas pat tad, kad atrodas izolatorā. Tas ir saistīts ar kaut kādu zvērestu. Nekāda Stenfordas cietuma drāma šajā izolatorā gan netika novērota, jo mēs visas bijām svaigi manikirētas pilsones, kas saķertas netālu no vietējā topiņa, visas vienlīdz svarīgas un vienlīdz mazsvarīgas. Izņemot mani. Man nebija svaiga manikīra, es biju vienīgā nemanikirētā persona šajā izolatorā. Pirmajās dienās dažas mēģināja pārliecināt pārējās, ka viņu situācija ir vissmagākā, bet nedēļas beigās jau bija skaidrs, ka atšķiras tikai indivīda spēja atšķirt tiesības no pienākumiem, kur būtu jābūt samēram 50/50. Sliekšanās par daudz vienā vai otrā virzienā ir neveselīga sabiedrībai un indivīdam pašam, bet, ak vai, kuram tad ir tāds mērītājs? Kad beidzot tikām ārā, mēs aizsgājām katra uz savu pusi, bet jau nākošajā dienā atkal satikāmies pie topiņa. Protams, ievērojot distanci, mēs visas esam likumpaklausīgas pilsones. 

Par ko tad izolatorā nonācu es, ja jau man nebija svaiga manikīra? Protokolā rakstīts, ka par naida kurināšanu, bet es neesmu par to pārliecināta, jo vienīgais, ko es šajā pasaulē ienīstu, ir naids. Es vienkārši lasīju 1. decembra ziņu virsrakstus un saredzēju tur dzeju. Laikam tas ir tas kultūras bacilis, hronisks tiesību un pienākumu disbalanss organismā.

Skolām jāļauj strādāt decembrī

VID iesniegti 650 pieteikumi atbalsta pasākumiem Covid-19 krīzē

Vācijā automašīna ietriekusies gājēju pūlī

Vismaz četri mirušie

Covid-19 un pacientu šķirošana

Kuru glābt, kad nav iespējams glābt visus

Tautas medicīna un vēzis: vai līdzēs krupja uzlējumi un bebru dziedzeri?

Decembrī modes salikumi: 31 ideja katrai mēneša dienai

Uz mēness sekmīgi nolaidies Ķīnas robots

Zviedrijā aizturēta māte, kura dēlu 28 gadus turēja ieslēgtu dzīvoklī

Latvijā attieksme pret seksuālajām minoritātēm – viena no noraidošākajām Eiropā

Līdz normālam nodokļu režīmam kultūras nozarē vēl tālu 

by ssb

Emocionālais brīnumiņš.

Runā, ka padomju laikos nebija seksa, nebija geju, nebija citādi domājošo un nebija citādi darošo – nebija kreiļu. Es esmu kreile. Pirmās klases skolā man pagāja kā padomju skolēnam, oktobrēnam, kurš tēvijas vārdā nedrīkstēja būt kreilis, lai
būtu spējīgs pabeidzot skolu stāties pie darba galda rūpnīcā nenogriežot sev rokas un netaisot brāķi. Es atceros, ka skolā man izdevās noslēpties no skolotājas un tomēr rakstīt ar kreiso roku, bet mājās ne. Jo tur mēs bijām viens pret viens ar mammu. Es atceros, mamma jautāja: “Meitiņ, kāpēc Tu skolā tik skaisti raksti, bet mājās – kā ar vistas kāju?” Un man nācās atzīties, ka skolā es rakstu ar kreiso roku, bet mājās nākas ar labo.
Ja esat labrocis, pamēģiniet šajā brīdī uzrakstīt kaut ko ar kreiso roku. Uzrakstiet savu vārdu. Vai labi sanāca?
Nu re, man, kreilei, kreisās rokas rokraksts ir saglabājies trešās klases līmenī – apmēram tik ilgi man izdevās slēpties un rakstīt ar kreiso roku, pēc tam es vienkārši pārstāju pretoties un cīnīties un pārgāju uz labo roku. Tagad es drīkstu izvēlēties, bet es tomēr rakstu ar labo. Stokholmas sindroms laikam. Varu rakstīt arī ar kreiso, bet pēc rakstījuma šķiet, ka rakstītājs būtu trešās klases skolnieks. Prasme palika tur, apmēram 8 gadu veca bērna līmenī.
Emocionālais infantilisms varētu būt tad, kad cilvēkam emocionālā attīstība ir tieši tādā pašā veidā vardarbīgi apturēta kaut kad zīdaiņa vai ļoti maza bērna vecumā, kad viņš tiek pasargāts no ārpasaules,
no realitātes,
no Kārļa Vērdiņa dzejoļiem,
no Sarkangalvītes un
no valsts bērnudārziem,
skolām,
no valsts slimnīcām,
no apziņas, ka kaut ko nav iespējams nopirkt,
no spējas saprast, kas ir kompromiss,
no apziņas, ka visi cilvēki ir cilvēki,
no emociju dažādības,
no šiem elles vēstnešiem zemes virsū, kas sagrauj un izposta trauslo ziepju burbulīti, kurā cilvēks dzīvo savus (parasti) pirmos un dažreiz arī daudzus sekojošos dzīves gadus. Tad viņš iziet pasaulē kā tāds brīnumiņš un iepriecina apkārtējos ar savu pusfabrikāta būtni.
Kā lai viņš pazītu pasauli, ja ir redzējis to tikai pa logu?
Es nesen satiku tādu cilvēku, un viņš man lika justies kā citplanētietei.
Saprotiet mani pareizi, man nav pretenziju, man ir 40.
Bet es vēl neesmu beigusi brīnīties.
Paldies manai māmulītei 🙂

by ssb

Kas cilvēkiem galvās?

Lai arī mūsdienu tehnoloģiju, likumu, noteikumu, tiesību un pienākumu formālie akti ir sasnieguši cilvēces vēsturē nebijušu līmeni, reizēm, lai saprastu situāciju valstī, nav nepieciešami apjomīgi statistikas dati un likumu zināšana. Reizēm pilnīgi pietiek ar interneta pieslēgumu un profilu Facebook. Publiski pieejama informācija precīzi atspoguļo – kas notiek Latvijas iedzīvotāju prātos.
Izrādās, tur nav nekā par neesošo valdību, pašvaldību nedienām vai uzbrūkošo gripu, kas tad tur īsti ir?
Šī gada izskaņā esam salīdzinājuši aktualitātes, kuras pauduši cilvēki Facebook grupās “Labi dzīvot Āgenskalnā” un “Mārupes info”. Neatklāsim, kuri ieraksti publicēti kurā grupā, jo tam nav pilnīgi nekādas nozīmes, liekot roku uz sirds varam apgalvot, ka abās šajās grupās, lai cik tās būtu atšķirīgas, dominē vienas un tās pašas tēmas ieraksti – pazuduši un atrasti sunīši un kaķīši! Brīnījāmies, ka nebija neviena pazuduša papagaiļa vai, piemēram, cūkas, kā tas piedienētos šajā gadā, bet no tā varam secināt, ka cūku īpašnieki pret saviem mīluļiem izturas daudz atbildīgāk un neatstāj tos bez uzraudzības.

1. grupa

1. Lūdzu iesakiet ledusskapja remonta meistaru.
2. Pazudis kaķis. Oranžs ar baltu vēderu. Mīļš un jauks raksturs, nav agresīvs.
Atsaucas uz vārdu: MIAU-MIAU!
3. Labvakar! Sakiet lūdzu, vai bibliotēka N ielā 26 nav slēgta? Un vai mūsu rajonā ir vēl kāda? Paldies!
4. Mīļie kaimiņi! Ļoti meklēju palielas kartona kastes, var būt lietotas!
5. Vai kādam nav iepriekšējās mājas bilde. N ielā 23, tur man senči dzīvoja, kā īrnieki.
6. Vai mūsu rajonā dzīvo kāds prasmīgs zīmētājs, kas varētu pārzīmēt fotogrāfiju?
7. Vai kādam ir bijusi pieredze ar kristību organizēšanu mūsu rajona luterāņu baznīcā?
8. Sveiki. Vēlos īrēt vienistabas dzīvokli šajā rajonā līdz 200€.
9. Čau kaimiņi. Vai kads varētu barterī aizdot zaķu masku 1.5g vecam puišelim. Paldies jau iepriekš par piedāvājumiem.
10. Sveiciens kaimiņiem! Šodien gatavoju paciņu “Eņģeļu pastam” un viena no vēlmēm sarakstā ir žurnāli par tehniku un mūziku, tā kā veikalā to ir tik cik ir, tad jautājums jums, varbūt kādam ir aizķēries mājās kāds žurnāls un būtu gatavs to noziedot labam mērķim?
11. Vai kādam mājās nav nevajadzīgi sveču pārpalikumi? Es labprāt tos paņemtu.
12. Sveiciens visiem! Varbūt mūsu starpā ir kāds, kam noderētu trīs maisi ar kaltētu maizīti?
13. Atdodu tahtu…izvelkama. Saliktā veidā 1.40 m ,bet izlaista 1.80 m, platums 70. Mazlietota.

2. grupa

1. Labdien! Lūdzu, iesakiet labu suņu frizieri. Jorkšīras terjeram – meitenītei.
2. Ja kāds atradis baltu iphone 6 pie N ielas 26, lūdzu dodiet ziņu. Būšu ļoti pateicīga!
3. Nāc relaksēties uz limfodrenāžas procedūru…
4. Labvakar! Lūdzu iesakiet meistaru, kas varētu iebūvēt trauku mašīnu jau esošā virtuves iekārtā. Trauku mašīna meistaram pašam jānopērk, naudu iedošu!
5. Vai kāds mūsu rajonā veic uzacu tetovēšanu matiņu tehnikā?
6. Gribu iepazīties ar “zelta rokām” mūsu rajonā, nepieciešams dzīvoklī šo to saskrūvēt, uzlikt krampīti un vēl līdzīgi mazi darbiņi. Nepieciešami instrumenti un pozitīvs nosakaņonums.
7. Lūdzu, iesakiet, kur mūsu rajonā iespējams pasūtīt visgaršīgākās tortes?
8. Meklēju vokālo pedagogu mūsu rajonā vai tuvumā.
9. Meklēju kādu, kurš varētu palīdzēt sakopt dzīvokli uz svētkiem.
10. Sveicināti. Vai kāds var ieteikt mūzikas centra un TV speciālistu, kurš varētu auditēt esošo skaņu un TV iekārtu, lai to atjaunotu ar laikmetīgāku aparatūru.
11. Sveikas mammas un tēti, kādi ieteikumi par Privātajiem BD.
12. Pie N ielas 13 atrastas Audi atslēgas.
13. Sveiki, meklēju uzticamu cilvēku, kas veic uzkopšanas darbus/ ģenerālās tīrīšanas dzīvoklī.

by ssb

Vidusmēra inteliģenti.

Vajadzības dzīta, noskrējusies pa Āgenskalnu nolēmu apbalvot sevi ar kafijas tasīti kādā no vietējām kafejnīcām. Tieši pa rokai gadījās “Lapsas māja”, normāla vieta, kur, ja paveicas, var atrast vietu pie loga, lai nebūtu visu kafijas dzeršanas laiku jāskatās telefonā. Ja vietu pie loga tomēr neizdodas dabūt, tad izglābj grāmatu plaukts, kas tur ierīkots tādiem frīkiem kā es.

Ieeju. Cilvēku šoreiz daudz, brīvs tikai viens galdiņš, bet pie kases trīs cilvēku rinda. “Lai jau būtu,” es domāju, atpogāju mēteli un iestājos rindas galā. Visi izskatās tādi paši vidusmēra inteliģenti, kā es, kas nejaucas viens otra dzīvē un klusi malko kafiju cenšoties pat ar skatienu neaizskart cita cilvēka auru.
Blonda dāma, kas sēž viena, pēkšņi pievērš uzmanību ar skaļumu no sava telefona – visticamāk ieslēdzies kāds video, droši vien netīšām. Paiet minūte, telefons joprojām dārd, visi vidusmēra inteliģenti, tajā skaitā es, nosodoši paskatās uz sievieti un klusējot pauž savu neapmierinātību, turpinot darīt ko nu mēs katrs darām. Simpātisks onkulis brūnā vējjakā ar Šerloka Holmsa cepurīti beidzot neiztur uz pieiet pie blondās dāmas.
“Lūdzu, izslēdziet telefona skaņu, nav iespējams dzirdēt neko citu!”
Visiem vidusmēra inteliģentiem par lielu pārsteigumu dāma atbild:
“Tā nav mana problēma!”
Brūnais onkulis nebija gatavs kam tādam, viņš jau bija pusceļā atpakaļ uz savu vietu, kad kā dunci mugurā saņēma šo drausmīgo nevidusmēra atbildi.
“Tas ir kā?! Tā ir jūsu problēma! Lūdzu, izslēdziet skaņu vai uzlieciet austiņas! Nekavējoties!” Brūnais onkulis šokēts izdvesa, ātri nomierinādamies, jo emocijas, kas viņā uzvirmoja, galīgi vairs nebija mērenas un tas mums, vidusmēra inteliģentiem, nav nekas ierasts, ne arī patīkams. Visi apmeklētāji centīgi izliekas, ka ir tik aizņemti savās domās, ka nemana ne dāmas telefona dārdēšanu, ne arī vārdu apmaiņu, tikai pārdevējas acīs redzamas nelielas bailes, sak, nedod, Dievs, būs jāiejaucas un kaut kas jārisina.
“Допивай свой кофе и беги отсюда, пидар старый!” dāma pateica mierīgā, bet diezgan pārliecinošā tonī un visi, kas vēl nebija ieurbušies ar skatieniem telefonā, tagad steidzami sāka meklēt tur ļoti svarīgu informāciju.
“Lūdzu, vienu kruasānu, to vakardienas, par 50 centiem,” teica brūnais onkulis sapratis, ka viens no apmeklētājiem nav vidusmēra inteliģents un uzgrieza pārējiem muguru.
Es aizvēru mēteli un izgāju ārā, pārāk daudz emociju vienai mazai kafejnīcai, labāk nopirkšu kafiju avīžu kioskā.

by ssb

Kaimiņš

Pirmdiena.
Zvans pie durvīm.
Nelielā izbrīnā ceļos kājās, kurš var nākt pie manis darba dienas rītā? Droši vien kartupeļus piedāvās vai namu pārvaldnieks veic aptauju par vēlamo karstā ūdens temperatūru.
Durvju actiņas man nav, tāpēc nākas paļauties uz cilvēku labvēlību, ja gribu uzzināt, kas tur ir.
“Sveika! Esmu Tavs kaimiņš no pirmā stāva.”
“Jā, lūdzu?”
Ļoti interesanti. Vienmēr ir interesanti satikt jaunus cilvēkus, īpaši, kad esmu pieticīgā mājas halātā un fonā nesaklāta gulta, nestandarta situāciju jaunu cilvēku iepazīšanai. Mērenu emociju cilvēki novērtē katru adrenalīna devu.
“Atvainojos par traucējumu, vai nevarētu aizņemties pāris tējkarotes kafijas? Saprotu, cik tizli tas izklausās, bet vakar nepamanīju, ka beigusies, reāli nevaru bez kafijas pat uz veikalu aizvilkties.”
Tas man ir saprotams, iekšā neaicinu, virtuvē sameklēju pustukšu kafijas paciņu un piešķiru kaimiņam. Uz veselību!

Otrdiena.
Zvans pie durvīm.
“Jā, lūdzu?”
“Te kaimiņš.”
Veru vaļā, kafijas man daudz.
“Atvainojos atkal, piedod, ka traucēju. Es gurķus atnesu, vecāki atveda, man vienam par daudz, paņem! Tu biji laipna pret mani, paņem.”
Samulstu, gurķu man arī daudz, bet jādod cilvēkam iespēja tikt vaļā no parāda sajūtas.
Pasmaidu, pasakos, aizveru durvis, sāku taisīties uz darbu.

Trešdiena.
Zvans pie durvīm.
Zinu, ka tas ir viņš. Nez kas šoreiz ir, tīri vai interesanti.
“Es pamanīju, ka Tu neaizgāji šodien uz darbu…”
Es pēkšņi sajūtu, ka mans mājas halāts ir tiešām pieticīgs.
“Jā…es..” sāku stostīties. Bet tad saņemos, “Jūs kaut ko vēlējāties?”
“Jā.. tas ir nē! Es vienkārši pamanīju, ka Tu neaizgāji šodien uz darbu, vakarā taču pārradies, bet no rīta neaizgāji, tad nu.. vai mēs varam pāriet uz “Tu”?”
“Es nezinu,” paspruka tīra patiesība.
“Tu nedomā, es esmu normāls cilvēks, vienkārši – vecāki no laukiem atveda ļoti daudz gurķu, es viens netikšu galā – negribi?”
“Jūs jau man vakar atnesāt, atceraties?”
“Tad negribi pāriet uz “Tu”?”
Sirds dziļumos es negribu, bet man vienkārši kauns uzreiz atzīties. Jāpiestrādā.
“Nu.. varam, kā Tevi vispār sauc?”
“Uldis.”
“Prieks iepazīties, Uldi. Bet gurķus gan nevajag, neesam tikuši vēl galā ar vakarējiem. Visa ģimene ēda, bet vēl pāri palika.”
“Skaidrs, nu neko tad, tiekās!”
Aizveru durvis. Paldies Dievam.

Ceturtdiena.
Zvans pie durvīm.
Godīgi sakot negribas vērt vaļā, es jau zinu, ka tas ir kaimiņš. Bet viņš noteikti arī zina, ka es esmu mājās. Bet nu un tad? Varbūt es guļu? Varbūt es esmu dušā? Kāpēc man vispār kaut kas būtu jāpaskaidro. Zvanīšana turpinās. Kāpēc man ir kauns neizpatikt? Es to nesaprotu, bet pret savu gribu eju atvērt durvis un laist iekšā lielo nezināmo.
“Čau, te Uldis!”
“Jā, Uldi, labrīt,” tēlotā aizņemtībā atņemu sveicienu.
“Tu mani atvaino, saproti… mēs vakar it kā iepazināmies, es esmu Uldis un tā…”
“Jā, atceros, atceros,” saku.
“Saproti, Tu nepārproti mani, es esmu normāls cilvēks. Saproti, mēs it kā vakar iepazināmies, es esmu Uldis, bet Tu savu, savu vārdu Tu man nepateici!”
“Dane mani sauc.”
“Dane, ok, saprotu, Dane, nu tad jauku dienu, es vairs netraucēšu,”
“Mhm, jauku dienu,” saku verot ciet durvis.

Piektdiena.
Uldis nenāk.

Sestdiena.
Uldis nenāk. Nez vai viņam viss labi?

Svētdiena.
Zvans pie durvīm.
Vīrs atver, dzirdu, ka notiek saruna.
“Dane, pie Tevis,” vīrs nosaka, bet paliek turpat priekštelpā.
Nostājos viņam blakus, iepretim atvērtajām durvīm, aiz kurām stāv mans Uldis.
“Dane,” viņš lēnām saka. “Dane, lūdzu, piedod man…. es Tev meloju.”
Gan manā, gan vīra sejā jaušams izbrīns, pieņemu, ka par pilnīgi dažādām tēmām, bet izbrīns ir abiem.
“Par ko?!”
“Tos gurķus. Man tos gurķus vecāki neatveda. Es pats nopirku. Tirgū!”
“Kādus gurķus?” vīrs klusu jautā.
“Otrdienas gurķus,” es saku.
“Kas ir otrdienas gurķi?” vīrs stieg nesaprašanā.
“Es Tev vēlāk izstāstīšu.”
Tikmēr Uldis, patiesības šaustīts, ir tuvu asarām.
“Piedod man,” viņš izmoka.
“Es Tev piedodu, Uldi,” saku, jo nezinu, ko citu teikt.
“Visu labu,” viņš saka un iet lejā pa trepēm kā nogrēkojies kucēns.
Es viņu dažreiz satieku kāpņu telpā. Strupi sveicinās, bet acīs neskatās.

by ssb

Tev ir laiks?

Gandrīz katru dienu es saņemu spamu no nezināmiem Āfrikas Azimutiem: vai vēlaties monetizēt savu blogu? Mēs jums palīdzēsim! Katru reizi gribas atbildēt: PASARG DIEVS manu blogu no monetizēšanas, kurš radītājs grib savu radījumu sadalīt sīknaudā?

Visiem tiem, kas tic, ka laiks ir nauda, vēlos laipni atgādināt, ka laiks nav nauda. Laiks nevar būt nauda, jo laiks ir laiks un nauda ir nauda, šīs divas parādības ir savstarpēji ļoti tālas un nesaistītas. Ja jums ir nepieciešams, varat uz brīdi pārtraukt lasīšanu un padomāt par to, kā laiks nav nauda.
Tikpat labi mēs varētu teikt, ka laiks ir māja, glezna, cepumi, bērns, kārtība vai laime – jebkas, kā sasniegšanā mēs savu personīgo laiku esam gatavi ieguldīt. Nesen publiskā lekcijā zināms psihologs teica: cilvēka dzīvē var būt tikai divas prioritātes. Bērnam – jaunu zināšanu iegūšana, bet pieaugušajam – pašrealizācija. Kurš no mums kurā brīdī pārvēršas no bērna par pieaugušo, ir ļoti individuāli. Jaunu zināšanu iegūšanai un pašrealizācijai nepieciešams tikai laiks. Vai jums ir laiks?

by ssb

Stāsts par Leonardu.

Leonards bija laimīgs. Lēcu zupa kūpēja katlā. Viņš, viegli iesvīdis, ierastām kustībām maisīja virumu. Šī bija viena no mīļākajām viņa darba dienas daļām, laimes nojausma pirms pašas laimes, kā mīļākā skatiens pirms kaislīgas mīlēšanās. Viņš bija laimīgs. Viņš zināja, kas sekos, bet vēl bija laiks, vēl bija nedaudz laika, kamēr virtuvē būs tikai viņš, garšvielu burciņas, produktu kaste, sagrieztie puravi un mutuļojošā masa.
Nez, vai viņa mamma jutās tikpat laimīga, vārot šo pašu zupu nenosakāmi senā pagātnē nenosakāmi tālā pieRīgas ciematā? Bērnībā šī nebija Leonarda iecienītākā mammas gatavotā maltīte, viņš labāk atcerējās, ar kādu prieku vicoja iekšā ceptus kartupeļus ar ceptiem burkāniem. Maza tauku pilīte tad tecēja gar vaidziņu. Viņš vēroja, kā mamma vēro viņu ēdam un arī toreiz bija laimīgs – viens pats kopā ar mammu, kartupeļiem un burkāniem.
Leonards atšķīrās no citiem bērniem – viņā nebija ne miņas no niķiem un spītības, laime staroja no viņa kā no degošas svecītes. Tomēr – vecāki bija nobažījušies par bērna attīstību – lai arī viss liecināja, ka ar puiku viss ir labākajā kārtībā – vārdus no viņa izspiest nevarēja – zēns nerunāja, nemaz. Vēlāk gan izrādījās, ka arī tas bija no lielas laimes. Tas atklājās neilgi pirms Leonarda trešās dzimšanas dienas un notika tā: kad vecāki puiku kārtējo reizi tiranizēja ar aicinājumiem: “Pasaki ērglis!”, tad zēns mierīgi atbildēja: “Man tāda vārda mutē nav.”

Leonards atmodās no pārdomām, viņa iekšējais pulkstenis juta, ir laiks pievienot šķeltos zirņus. Leonarda darba vieta – viena no Berlīnes iecienītākajām hipsteru ēstuvēm, vīna veikalu ķēdes vegāno uzkodu filiāle drīz atvērsies, apmeklētāji baudīs Leonarda vārīto lēcu zupu un citus ēdienus, stenēs no labsajūtas un nāks uz virtuvi, lai pateiktu, cik lieliski viņš ir licis justies visu šo mākslinieku, brīvdomātāju, hipsteru garšas kārpiņām. Pa ceļam tiks aplaimoti arī daži, kas nāk uz šo vietu tikai tāpēc, lai būtu visu šo mākslinieku, brīvdomātāju un hipsteru tuvumā, it kā atšķirīgums varētu pielipt. Vēl viņi parasti vēlējās pateikt, cik lielisks pavārs Leonards ir. Cik brīnišķīgs pavārs viņš ir. Cik burvīgs pavārs viņš ir. Ai, kā viņi kļūdījās. Leonards tiešām bija lielisks, brīnišķīgs un burvīgs, bet – viņš nebija pavārs. Leonards nebija konditors. Leonards nebija pat virtuves strādnieks. Leonards bija mākslinieks. Viņš bija mākslinieks sirdī, galvā, pirkstos, matos, darbos, profesionālajā dzīvē un arī virtuvē. Leonards bija mākslinieks, kad pēc vienas birojā nostrādātas dienas viņš sev un draugiem pateica: “Tas bija drausmīgi! Es nevaru to izturēt. Viss, es tur ne par kādu naudu neatgriezīšos!” Leonards bija mākslinieks pat tad, kad dzimtajā ciematā, būdams padsmit gadus vecs, sapucējies vārītā džinsu kostīmā skolas zālē lūdza meitenes dejot skanot KLF. Viņu par mākslinieku nepadarīja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, vai iedvesmojošu grāmatu lasīšana. Viņu par mākslinieku padarīja pats Dievs brīdī, kad viņa izteikti konservatīvie vecāki sadomāja pirmo reizi dzīvē pamīlēties nevis savā guļamistabā, bet mašīnā – pa ceļam no laukiem uz mājām. Tā radās Leonards.
Kādreiz Leonards pats nesaprata – kā viņš te nonācis šajā dīvainajā kafejnīcā? Pavārs? Pēc izglītības Latvijas Mākslas Akadēmijas vizuālās komunikācijas mākslinieks. Viņa vienīgā pavārmākslas skolotāja bija mamma un vecpuiša dzīvesveids.
Kā nonācis no Rīgas Berlīnē, to viņš apzinājās līdz sirds dziļumiem. Tā bija apzināta vientulības izvēle. Vientulība, kuras Rīgā bija pārāk daudz. Vientulība, kuras Rīgā nebija nekad un nekur. Leonards bija laimīgs Rīgā. Viņš bija divkārt laimīgs Berlīnē, lai arī ierodoties viņš vācu valodā varēja pateikt šādus: danke, wurst, ausgezeihnet un Ich habe zwei Babe gefucht, kas ikdienā bija reti izmantojams.

Ubermorgen atvērās, Leonards salika uz letes kāpostu sējumus, mīlīgās biešu – kliju kārtojumu burciņas un krešu dīgstus. Lēcu zupa vēl atpūtās katlā, drīz pārējiem ēdieniem pievienosies arī tā. Brīnišķīgā smarža, brīnišķīgā krāsa, brīnišķīgā garša, brīnišķīgā zupa – tā bija sagādājusi Leonardam tik daudz patīkamu brīžu. Leonarda vecmammas lēcu zupa bija iekļauta Ubermorgen zelta recepšu sastāvā. Tā bija zupa, par kuru saņemts visvairāk atsauksmju un komplimentu visā kafejnīcas vēsturē. Pateicoties Leonardam un šai lēcu zupai Ubermorgen radās tradīcija, ka pēc ēšanas apmeklētāji drīkstēja nākt virtuvē, lai paspiestu pavāram roku un pateiktu viņam atzinības vārdus. Viņam kā māksliniekam tas bija ārkārtīgi svarīgi – sadzirdēt, ko publika domā par paveikto un novērtē to. Šajā ziņā mākslinieka darbs ir nepateicīgs, kā Rīgā, tā Berlīnē un citur pasaulē. Cilvēki mūsdienās labprāt šķiežas ar naudu, bet viedokļu viņiem ir žēl. Īpaši pārdomātu, neviltotu, īstu un labdabīgu viedokļu. Īpaši tādu viedokļu, kuri izteikti caur muti. Par mākslas darbiem, kas iekļūst patērētāja asinīs. Cilvēki saka, ka pauž savu atzinību nopērkot ieejas biļeti, atzīmējot “like”, apmeklējot pasākumu. Tas Leonardam nelikās pareizi.

Leonards mīlēja mākslu. Varbūt mīlestība uz mākslu padarīja viņu imūnu pret atkarībām no jebkādiem citiem kārdinājumiem. Mīlestība uz mākslu no mājīgā un visai labiekārtotā Rīgas dzīvokļa atvilināja Leonardu uz Berlīni. Jau pirmajā nedēļā viņš tika pie VJ projekta klubā Berghain. Tik ātra un veiksmīga mākslinieciska darba atrašana radīja viņā iespaidu, ka Berlīne viņu sagaidījusi ar atplestām rokām un kājām un māksla atbild viņam ar kaislīgu pretmīlu. Turpat klubā viņš satika Jakobu – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Leonards nebija gejs, bet puiši viņam patika. Jakobs aicināja apmesties pie viņa, kamēr Leonards sameklēs sev mājokli. Tā laipnība pārvērtās par kopdzīvi, par kaut ko kas izskatījās pēc mīlestības. Leonards bija laimīgs. Kaislīga siekaliņa tecēja gar vaidziņu un viņš vēroja kā Jakobs ir laimīgs, vērojot viņu. Katru dienu.

Pirmais Ubermorgen apmeklētājs izvēlējās biešu kārtojumu, sēņu groziņu un oolong tēju. Lai tā būtu, Leonards nekur nesteidzas, nāks nākošais un noteikti prasīs lēcu zupu. Viņš izslēdza plītī uguni un izgāja pagalmā uzsmēķēt. Vispār īpašnieki neatbalstīja pavāru smēķēšanu, bet Leonards bija īpašs gadījums. Tas Leonardam likās pareizi.

Leonards ievilka dūmu. Kā toreiz. Toreiz tā bija priekšpēdējā cigarete pēdējā paciņā. Toreiz jau divus mēnešus darbs bija beidzies, jauni darba meklējumi neveiksmīgi. Toreiz Jakobs bija palūdzis nekavējoties izvākties, pāris dienas pirms Jaungada svinībām. Leonards zināja, ka viņa vienīgais aicinājums ir māksla un viss cits ir pāri viņa spēkiem. Viņu nenomāca šķiršanās. Viņu nenomāca arī pēc pāris dienām atrastais aukstais, pamestais dzīvoklis, kur paziņas atļāva atstāt mantas, kamēr tiks atrasts jauns mājoklis. Viņu nenomāca obligātais ikmēneša rēķins par veselības apdrošināšanu, ko viņš nevarēja samaksāt. Leonards neuzskatīja 600 eiro mēnesī par lielu summu, bet viņš nevarēja to samaksāt, jo tas viņam nelikās pareizi. Pat ja viņam būtu šī summa, viņš nevarētu to samaksāt, jo pareizi tas nebija. Viņš vispār par to nedomāja. Viņš pārsvarā domāja par drausmīgo aukstumu, kas valdīja viņa pagaidu mājoklī.

Ielicis FB sludinājumu, ka meklē darbu un dzīvokli, Leonards izgāja ielās. Viņš lūdza Dievu un mākslu, lai sasilda viņu. Jakobs, lai arī labs cilvēks, bija uz brīdi sajucis prātā un izlicis Leonardu no viņu kopīgajām mājām pēc vairāku gadu laimīgas kopdzīves. Iemesls bija drausmīgs: Leonards nevarēja Jakobam atbildēt, kurp ved viņu attiecības. Iespējams, tas bija visparastākais pirmssvētku sentiments vai vēlēšanās jaunajā gadā apņemties kaut ko lielu, vienalga. Leonards nevarēja atbildēt uz tādiem jautājumiem, jo tas viņam nelikās pareizi. Jakobs to nesaprata. Tagad Leonards gāja pa ielu un domāja. Viņš nedomāja par to, kā salabt ar Jakobu. Viņš domāja par to, kā sasodīti auksto pagaidu dzīvokli sasildīt, lai varētu tur blakus savam čemodānam kaut vai pārlaist nakti. Bet dzīvoklī bija tikai Leonarda čemodāns un kamīns, vairāk nekā, nevienas pagales, pat neviena ķeblīša, ko varētu šoreiz sadedzināt, lai labākos laikos nopirktu vietā citu. Bija 2. janvāra nakts, kad Berlīnes centrā cilvēkam bez naudas atrast kurināmo – tas nelikās ne loģiski, ne iespējami. Leonarda roku un kāju pirksti bija stīvi no aukstuma. Pēdējā cigarete neaizsmēķēta rokās. Nebija drosmes aizsmēķēt, jo pēc tās nebūs vairs pilnīgi nekā, pie kā pieturēties. Pagaidām vēl bija šī cigarete, izlādējies telefons un Leonards pats – pilnīgi viens kaut kur Berlīnē uz ielas.

Nogriezies un Ebertstrasse viņš gandrīz pazaudēja valodu. Viņš saprata, ka Dievs un māksla mīlu viņu. Viņam no laimes acīs sariesās maza asariņa, tad vēl viena. Viņš beidzot droši aizsmēķēja pēdējo cigareti un veroties uz ielu visā tās garumā, izbaudīja skatu laimes asarām lēni ritot pa gandrīz sasalušo vaigu. Pie katras mājas cilvēki bija izlikuši nu jau nevajadzīgās svētku eglītes – visa naksnīgi aukstā Berlīnes iela bija piekrauta ar kurināmo. Dievs, māksla un Berlīne bija sadevušies rokās, lai Leonards varētu sasildīties. Izgāztuvē atstāti bērnu ratiņi tika ar kaudzi piekrauti ar eglītēm, no Leonarda galvas līdz viņa pagaidu dzīvoklim izgaismojās silta straume, pa kuru viņš dejas solī ripināja pamestās eglītes savos rozā ratiņos. Leonards bija laimīgs. Ratiņi bija laimīgi. Eglītes bija tuvu ekstāzei. Tas viss likās pareizi.

Pēc nedēļas darbs atradās, negaidīti. Vīnu veikalu tīkls meklēja cilvēku, kas nebūtu pavārs, bet prastu gatavot neparastus ēdienus. Pirmajā dienā Ubermorgen Leonards uztraucās tikai pavisam mazliet. Viņš patiešām nebija pavārs, bet viņš bija mākslinieks. Priekšnieku prasība – neordināras, mūsdienīgas receptes, tika izpildītas šādi: vecmammas aukstā zupa Berlīnē bija Suppe rosa, bet rupjmaizes kārtojums vienkārši Lebensmittel. Vīnu veikalu ķēdes un Ubermorgen īpašnieki piedāvāja pastāvīgu darbu kafejnīcā, ar apmaksātiem nodokļiem un veselības apdrošināšanu. Tas Leonardam likās pareizi. Viņš vēl reizīti apmaisīja lēcu zupu. Gatavs!

Leonarda lēcu zupa.
Sastāvdaļas:
Lēcas
Puravi
Baltvīns
Garšvielas
Slepenā sastāvdaļa

Pagatavošana:
Puravus sagriež ripiņās, liek katlā, pielej baltvīnu, cepina, kamēr izjūk.
Pievieno verdošu ūdeni un lēcas. Vāra, kamēr izveidojas viendabīga masa.
Garšvielas pievieno pēc garšas. Pašās beigās – pievieno slepeno sastāvdaļu. Maisot sagaida, līdz uzmet pirmo burbuli, tad noņem no uguns un servē zupas šķīvī.
Dekorē ar purava lapas gulbīti un saldā krējuma pilienu.

by ssb

JRT

Iveta Pole. Neticami, ka uz pasaules var būt tik skaisti cilvēki. Viņa pati gan to neizjūt dabiski, bet ir iemācījusies noticēt, ka ir skaista. Sapņos viņa joprojām netīrām kājām mūk no briesmām. Viņa ir izveicīga kā kaķis un nopietna kā zilonis. Un ļoti bīstama, jo spēj nogalināt pašaizsardzības nolūkos. Ja redziet viņu skaļu, ziniet, tā nav viņa.

Sandra Zvīgule. Trauslais, burvīgais, sievišķīgais, skaistais burbulītis, kas nezināmā kārtā ir nonācis jūras plašumos. Šis trauslais, burvīgais, sievišķīgais burbulītis ir tik stiprs, ka nav sagriežams pat ar dimanta nazi. Kad kāds cenšas to pārdurt ar pirkstu – pirksts ir pagalam. Burbulītis vizuļo jūras plašumos visās varavīksnes krāsās kā zvaigznīte, nokritusi no debesīm. Lai arī viņa ir iemācījusies lavierēt starp kuģiem un viļņiem pat lielās vētrās, noteicēja pār viņas dzīvi vienalga ir jūra.

Kaspars Znotiņš. Viņš ir laikmeta lielā mīkla. Un cerība. Viņa balss nomierina bērnus un atvieglo viņu vecāku dzīvi. Kad viņš pa logu skatās uz pasauli, tad katrs, kas iekļūst skatiena diapazonā sajūtas vajadzīgs un nozīmīgs. “Dumiķīši paliek dumiķīši”, nodomā Kaspars. “Dumiķītis paliek dumiķītis”, nodomā Kaspara kaķis.

Andris Keišs. Te nebūs nekādas tukšas muldēšanas par Andri Keišu. Punkts!

Guna Zariņa. Šī sieviete pati nezina kā, bet viņa dzīvo aizspogulijā. Viņas īstā pasaule ir citur, bet viņa ir nokļuvusi šeit. Tāpēc viņa izskatās tik laimīga. Bet reizi pa reizei – un tas notiek arvien biežāk – viņa ilgojas pēc mājām realitātē.

Edgars Samītis. Edgars ir jauns. Viņš ir piedzīvojis tik daudz, it kā aiz muguras būtu 80 gadi. Viņa galva ir smaga un viegla vienlaicīgi. Viņš ir laimīgs, tomēr atmiņas un pieredze padara galvu smagu. Viņš nevar no tā atbrīvoties un nevar dalīties ar citiem, jo viss, kas noticis ar Edgaru Samīti – ir noslēpums.

Gundars Āboliņš. Guntars Āboliņš ir jāliek svētā mierā, viņš tikko ir pārnācis no divdesmit gadu darba un tagad vēlas atlaisties uz pus stundiņu.

Vilis Daudziņš. Vilim Daudziņam pensijas vecums vēl ir tālu, tomēr daži izredzētie, tajā skaitā viņš, jau zina, ko darīs pelnītās atpūtas laikā. Pavisam nesen šis skaistais kungs ir saņēmis piedāvājumu kļūt par īsto Ziemassvētku vecīti. Aploksni ar uzaicinājumu viņam atnesa smagi slimais tagadējā vecīša palīgs Rūdolfs, kuram arī tiek meklēts aizvietotājs.

Liena Šmukste un Gatis Gāga. Ja vēlaties satikt Lienu, vakarā pirms saulrieta sliekšņu krustpunktā nolieciet bļodiņu ar tīru avota ūdeni. No rīta skatieties, ja ūdens pazudis – Liena ir bijusi padzerties. Ja ūdens nav pazudis, bet izšļakstīts uz visām pusēm – tad Gatis Gāga ir gājis garām un ar kāju bļodiņu apgāzis. Tas notiek netīšām, viņš pēc tam katru reizi ļoti pārdzīvo.