by ssb

Tev ir laiks?

Gandrīz katru dienu es saņemu spamu no nezināmiem Āfrikas Azimutiem: vai vēlaties monetizēt savu blogu? Mēs jums palīdzēsim! Katru reizi gribas atbildēt: PASARG DIEVS manu blogu no monetizēšanas, kurš radītājs grib savu radījumu sadalīt sīknaudā?

Visiem tiem, kas tic, ka laiks ir nauda, vēlos laipni atgādināt, ka laiks nav nauda. Laiks nevar būt nauda, jo laiks ir laiks un nauda ir nauda, šīs divas parādības ir savstarpēji ļoti tālas un nesaistītas. Ja jums ir nepieciešams, varat uz brīdi pārtraukt lasīšanu un padomāt par to, kā laiks nav nauda.
Tikpat labi mēs varētu teikt, ka laiks ir māja, glezna, cepumi, bērns, kārtība vai laime – jebkas, kā sasniegšanā mēs savu personīgo laiku esam gatavi ieguldīt. Nesen publiskā lekcijā zināms psihologs teica: cilvēka dzīvē var būt tikai divas prioritātes. Bērnam – jaunu zināšanu iegūšana, bet pieaugušajam – pašrealizācija. Kurš no mums kurā brīdī pārvēršas no bērna par pieaugušo, ir ļoti individuāli. Jaunu zināšanu iegūšanai un pašrealizācijai nepieciešams tikai laiks. Vai jums ir laiks?

by ssb

Stāsts par Leonardu.

Leonards bija laimīgs. Lēcu zupa kūpēja katlā. Viņš, viegli iesvīdis, ierastām kustībām maisīja virumu. Šī bija viena no mīļākajām viņa darba dienas daļām, laimes nojausma pirms pašas laimes, kā mīļākā skatiens pirms kaislīgas mīlēšanās. Viņš bija laimīgs. Viņš zināja, kas sekos, bet vēl bija laiks, vēl bija nedaudz laika, kamēr virtuvē būs tikai viņš, garšvielu burciņas, produktu kaste, sagrieztie puravi un mutuļojošā masa.
Nez, vai viņa mamma jutās tikpat laimīga, vārot šo pašu zupu nenosakāmi senā pagātnē nenosakāmi tālā pieRīgas ciematā? Bērnībā šī nebija Leonarda iecienītākā mammas gatavotā maltīte, viņš labāk atcerējās, ar kādu prieku vicoja iekšā ceptus kartupeļus ar ceptiem burkāniem. Maza tauku pilīte tad tecēja gar vaidziņu. Viņš vēroja, kā mamma vēro viņu ēdam un arī toreiz bija laimīgs – viens pats kopā ar mammu, kartupeļiem un burkāniem.
Leonards atšķīrās no citiem bērniem – viņā nebija ne miņas no niķiem un spītības, laime staroja no viņa kā no degošas svecītes. Tomēr – vecāki bija nobažījušies par bērna attīstību – lai arī viss liecināja, ka ar puiku viss ir labākajā kārtībā – vārdus no viņa izspiest nevarēja – zēns nerunāja, nemaz. Vēlāk gan izrādījās, ka arī tas bija no lielas laimes. Tas atklājās neilgi pirms Leonarda trešās dzimšanas dienas un notika tā: kad vecāki puiku kārtējo reizi tiranizēja ar aicinājumiem: “Pasaki ērglis!”, tad zēns mierīgi atbildēja: “Man tāda vārda mutē nav.”

Leonards atmodās no pārdomām, viņa iekšējais pulkstenis juta, ir laiks pievienot šķeltos zirņus. Leonarda darba vieta – viena no Berlīnes iecienītākajām hipsteru ēstuvēm, vīna veikalu ķēdes vegāno uzkodu filiāle drīz atvērsies, apmeklētāji baudīs Leonarda vārīto lēcu zupu un citus ēdienus, stenēs no labsajūtas un nāks uz virtuvi, lai pateiktu, cik lieliski viņš ir licis justies visu šo mākslinieku, brīvdomātāju, hipsteru garšas kārpiņām. Pa ceļam tiks aplaimoti arī daži, kas nāk uz šo vietu tikai tāpēc, lai būtu visu šo mākslinieku, brīvdomātāju un hipsteru tuvumā, it kā atšķirīgums varētu pielipt. Vēl viņi parasti vēlējās pateikt, cik lielisks pavārs Leonards ir. Cik brīnišķīgs pavārs viņš ir. Cik burvīgs pavārs viņš ir. Ai, kā viņi kļūdījās. Leonards tiešām bija lielisks, brīnišķīgs un burvīgs, bet – viņš nebija pavārs. Leonards nebija konditors. Leonards nebija pat virtuves strādnieks. Leonards bija mākslinieks. Viņš bija mākslinieks sirdī, galvā, pirkstos, matos, darbos, profesionālajā dzīvē un arī virtuvē. Leonards bija mākslinieks, kad pēc vienas birojā nostrādātas dienas viņš sev un draugiem pateica: “Tas bija drausmīgi! Es nevaru to izturēt. Viss, es tur ne par kādu naudu neatgriezīšos!” Leonards bija mākslinieks pat tad, kad dzimtajā ciematā, būdams padsmit gadus vecs, sapucējies vārītā džinsu kostīmā skolas zālē lūdza meitenes dejot skanot KLF. Viņu par mākslinieku nepadarīja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, vai iedvesmojošu grāmatu lasīšana. Viņu par mākslinieku padarīja pats Dievs brīdī, kad viņa izteikti konservatīvie vecāki sadomāja pirmo reizi dzīvē pamīlēties nevis savā guļamistabā, bet mašīnā – pa ceļam no laukiem uz mājām. Tā radās Leonards.
Kādreiz Leonards pats nesaprata – kā viņš te nonācis šajā dīvainajā kafejnīcā? Pavārs? Pēc izglītības Latvijas Mākslas Akadēmijas vizuālās komunikācijas mākslinieks. Viņa vienīgā pavārmākslas skolotāja bija mamma un vecpuiša dzīvesveids.
Kā nonācis no Rīgas Berlīnē, to viņš apzinājās līdz sirds dziļumiem. Tā bija apzināta vientulības izvēle. Vientulība, kuras Rīgā bija pārāk daudz. Vientulība, kuras Rīgā nebija nekad un nekur. Leonards bija laimīgs Rīgā. Viņš bija divkārt laimīgs Berlīnē, lai arī ierodoties viņš vācu valodā varēja pateikt šādus: danke, wurst, ausgezeihnet un Ich habe zwei Babe gefucht, kas ikdienā bija reti izmantojams.

Ubermorgen atvērās, Leonards salika uz letes kāpostu sējumus, mīlīgās biešu – kliju kārtojumu burciņas un krešu dīgstus. Lēcu zupa vēl atpūtās katlā, drīz pārējiem ēdieniem pievienosies arī tā. Brīnišķīgā smarža, brīnišķīgā krāsa, brīnišķīgā garša, brīnišķīgā zupa – tā bija sagādājusi Leonardam tik daudz patīkamu brīžu. Leonarda vecmammas lēcu zupa bija iekļauta Ubermorgen zelta recepšu sastāvā. Tā bija zupa, par kuru saņemts visvairāk atsauksmju un komplimentu visā kafejnīcas vēsturē. Pateicoties Leonardam un šai lēcu zupai Ubermorgen radās tradīcija, ka pēc ēšanas apmeklētāji drīkstēja nākt virtuvē, lai paspiestu pavāram roku un pateiktu viņam atzinības vārdus. Viņam kā māksliniekam tas bija ārkārtīgi svarīgi – sadzirdēt, ko publika domā par paveikto un novērtē to. Šajā ziņā mākslinieka darbs ir nepateicīgs, kā Rīgā, tā Berlīnē un citur pasaulē. Cilvēki mūsdienās labprāt šķiežas ar naudu, bet viedokļu viņiem ir žēl. Īpaši pārdomātu, neviltotu, īstu un labdabīgu viedokļu. Īpaši tādu viedokļu, kuri izteikti caur muti. Par mākslas darbiem, kas iekļūst patērētāja asinīs. Cilvēki saka, ka pauž savu atzinību nopērkot ieejas biļeti, atzīmējot “like”, apmeklējot pasākumu. Tas Leonardam nelikās pareizi.

Leonards mīlēja mākslu. Varbūt mīlestība uz mākslu padarīja viņu imūnu pret atkarībām no jebkādiem citiem kārdinājumiem. Mīlestība uz mākslu no mājīgā un visai labiekārtotā Rīgas dzīvokļa atvilināja Leonardu uz Berlīni. Jau pirmajā nedēļā viņš tika pie VJ projekta klubā Berghain. Tik ātra un veiksmīga mākslinieciska darba atrašana radīja viņā iespaidu, ka Berlīne viņu sagaidījusi ar atplestām rokām un kājām un māksla atbild viņam ar kaislīgu pretmīlu. Turpat klubā viņš satika Jakobu – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Leonards nebija gejs, bet puiši viņam patika. Jakobs aicināja apmesties pie viņa, kamēr Leonards sameklēs sev mājokli. Tā laipnība pārvērtās par kopdzīvi, par kaut ko kas izskatījās pēc mīlestības. Leonards bija laimīgs. Kaislīga siekaliņa tecēja gar vaidziņu un viņš vēroja kā Jakobs ir laimīgs, vērojot viņu. Katru dienu.

Pirmais Ubermorgen apmeklētājs izvēlējās biešu kārtojumu, sēņu groziņu un oolong tēju. Lai tā būtu, Leonards nekur nesteidzas, nāks nākošais un noteikti prasīs lēcu zupu. Viņš izslēdza plītī uguni un izgāja pagalmā uzsmēķēt. Vispār īpašnieki neatbalstīja pavāru smēķēšanu, bet Leonards bija īpašs gadījums. Tas Leonardam likās pareizi.

Leonards ievilka dūmu. Kā toreiz. Toreiz tā bija priekšpēdējā cigarete pēdējā paciņā. Toreiz jau divus mēnešus darbs bija beidzies, jauni darba meklējumi neveiksmīgi. Toreiz Jakobs bija palūdzis nekavējoties izvākties, pāris dienas pirms Jaungada svinībām. Leonards zināja, ka viņa vienīgais aicinājums ir māksla un viss cits ir pāri viņa spēkiem. Viņu nenomāca šķiršanās. Viņu nenomāca arī pēc pāris dienām atrastais aukstais, pamestais dzīvoklis, kur paziņas atļāva atstāt mantas, kamēr tiks atrasts jauns mājoklis. Viņu nenomāca obligātais ikmēneša rēķins par veselības apdrošināšanu, ko viņš nevarēja samaksāt. Leonards neuzskatīja 600 eiro mēnesī par lielu summu, bet viņš nevarēja to samaksāt, jo tas viņam nelikās pareizi. Pat ja viņam būtu šī summa, viņš nevarētu to samaksāt, jo pareizi tas nebija. Viņš vispār par to nedomāja. Viņš pārsvarā domāja par drausmīgo aukstumu, kas valdīja viņa pagaidu mājoklī.

Ielicis FB sludinājumu, ka meklē darbu un dzīvokli, Leonards izgāja ielās. Viņš lūdza Dievu un mākslu, lai sasilda viņu. Jakobs, lai arī labs cilvēks, bija uz brīdi sajucis prātā un izlicis Leonardu no viņu kopīgajām mājām pēc vairāku gadu laimīgas kopdzīves. Iemesls bija drausmīgs: Leonards nevarēja Jakobam atbildēt, kurp ved viņu attiecības. Iespējams, tas bija visparastākais pirmssvētku sentiments vai vēlēšanās jaunajā gadā apņemties kaut ko lielu, vienalga. Leonards nevarēja atbildēt uz tādiem jautājumiem, jo tas viņam nelikās pareizi. Jakobs to nesaprata. Tagad Leonards gāja pa ielu un domāja. Viņš nedomāja par to, kā salabt ar Jakobu. Viņš domāja par to, kā sasodīti auksto pagaidu dzīvokli sasildīt, lai varētu tur blakus savam čemodānam kaut vai pārlaist nakti. Bet dzīvoklī bija tikai Leonarda čemodāns un kamīns, vairāk nekā, nevienas pagales, pat neviena ķeblīša, ko varētu šoreiz sadedzināt, lai labākos laikos nopirktu vietā citu. Bija 2. janvāra nakts, kad Berlīnes centrā cilvēkam bez naudas atrast kurināmo – tas nelikās ne loģiski, ne iespējami. Leonarda roku un kāju pirksti bija stīvi no aukstuma. Pēdējā cigarete neaizsmēķēta rokās. Nebija drosmes aizsmēķēt, jo pēc tās nebūs vairs pilnīgi nekā, pie kā pieturēties. Pagaidām vēl bija šī cigarete, izlādējies telefons un Leonards pats – pilnīgi viens kaut kur Berlīnē uz ielas.

Nogriezies un Ebertstrasse viņš gandrīz pazaudēja valodu. Viņš saprata, ka Dievs un māksla mīlu viņu. Viņam no laimes acīs sariesās maza asariņa, tad vēl viena. Viņš beidzot droši aizsmēķēja pēdējo cigareti un veroties uz ielu visā tās garumā, izbaudīja skatu laimes asarām lēni ritot pa gandrīz sasalušo vaigu. Pie katras mājas cilvēki bija izlikuši nu jau nevajadzīgās svētku eglītes – visa naksnīgi aukstā Berlīnes iela bija piekrauta ar kurināmo. Dievs, māksla un Berlīne bija sadevušies rokās, lai Leonards varētu sasildīties. Izgāztuvē atstāti bērnu ratiņi tika ar kaudzi piekrauti ar eglītēm, no Leonarda galvas līdz viņa pagaidu dzīvoklim izgaismojās silta straume, pa kuru viņš dejas solī ripināja pamestās eglītes savos rozā ratiņos. Leonards bija laimīgs. Ratiņi bija laimīgi. Eglītes bija tuvu ekstāzei. Tas viss likās pareizi.

Pēc nedēļas darbs atradās, negaidīti. Vīnu veikalu tīkls meklēja cilvēku, kas nebūtu pavārs, bet prastu gatavot neparastus ēdienus. Pirmajā dienā Ubermorgen Leonards uztraucās tikai pavisam mazliet. Viņš patiešām nebija pavārs, bet viņš bija mākslinieks. Priekšnieku prasība – neordināras, mūsdienīgas receptes, tika izpildītas šādi: vecmammas aukstā zupa Berlīnē bija Suppe rosa, bet rupjmaizes kārtojums vienkārši Lebensmittel. Vīnu veikalu ķēdes un Ubermorgen īpašnieki piedāvāja pastāvīgu darbu kafejnīcā, ar apmaksātiem nodokļiem un veselības apdrošināšanu. Tas Leonardam likās pareizi. Viņš vēl reizīti apmaisīja lēcu zupu. Gatavs!

Leonarda lēcu zupa.
Sastāvdaļas:
Lēcas
Puravi
Baltvīns
Garšvielas
Slepenā sastāvdaļa

Pagatavošana:
Puravus sagriež ripiņās, liek katlā, pielej baltvīnu, cepina, kamēr izjūk.
Pievieno verdošu ūdeni un lēcas. Vāra, kamēr izveidojas viendabīga masa.
Garšvielas pievieno pēc garšas. Pašās beigās – pievieno slepeno sastāvdaļu. Maisot sagaida, līdz uzmet pirmo burbuli, tad noņem no uguns un servē zupas šķīvī.
Dekorē ar purava lapas gulbīti un saldā krējuma pilienu.

by ssb

JRT

Iveta Pole. Neticami, ka uz pasaules var būt tik skaisti cilvēki. Viņa pati gan to neizjūt dabiski, bet ir iemācījusies noticēt, ka ir skaista. Sapņos viņa joprojām netīrām kājām mūk no briesmām. Viņa ir izveicīga kā kaķis un nopietna kā zilonis. Un ļoti bīstama, jo spēj nogalināt pašaizsardzības nolūkos. Ja redziet viņu skaļu, ziniet, tā nav viņa.

Sandra Zvīgule. Trauslais, burvīgais, sievišķīgais, skaistais burbulītis, kas nezināmā kārtā ir nonācis jūras plašumos. Šis trauslais, burvīgais, sievišķīgais burbulītis ir tik stiprs, ka nav sagriežams pat ar dimanta nazi. Kad kāds cenšas to pārdurt ar pirkstu – pirksts ir pagalam. Burbulītis vizuļo jūras plašumos visās varavīksnes krāsās kā zvaigznīte, nokritusi no debesīm. Lai arī viņa ir iemācījusies lavierēt starp kuģiem un viļņiem pat lielās vētrās, noteicēja pār viņas dzīvi vienalga ir jūra.

Kaspars Znotiņš. Viņš ir laikmeta lielā mīkla. Un cerība. Viņa balss nomierina bērnus un atvieglo viņu vecāku dzīvi. Kad viņš pa logu skatās uz pasauli, tad katrs, kas iekļūst skatiena diapazonā sajūtas vajadzīgs un nozīmīgs. “Dumiķīši paliek dumiķīši”, nodomā Kaspars. “Dumiķītis paliek dumiķītis”, nodomā Kaspara kaķis.

Andris Keišs. Te nebūs nekādas tukšas muldēšanas par Andri Keišu. Punkts!

Guna Zariņa. Šī sieviete pati nezina kā, bet viņa dzīvo aizspogulijā. Viņas īstā pasaule ir citur, bet viņa ir nokļuvusi šeit. Tāpēc viņa izskatās tik laimīga. Bet reizi pa reizei – un tas notiek arvien biežāk – viņa ilgojas pēc mājām realitātē.

Edgars Samītis. Edgars ir jauns. Viņš ir piedzīvojis tik daudz, it kā aiz muguras būtu 80 gadi. Viņa galva ir smaga un viegla vienlaicīgi. Viņš ir laimīgs, tomēr atmiņas un pieredze padara galvu smagu. Viņš nevar no tā atbrīvoties un nevar dalīties ar citiem, jo viss, kas noticis ar Edgaru Samīti – ir noslēpums.

Gundars Āboliņš. Guntars Āboliņš ir jāliek svētā mierā, viņš tikko ir pārnācis no divdesmit gadu darba un tagad vēlas atlaisties uz pus stundiņu.

Vilis Daudziņš. Vilim Daudziņam pensijas vecums vēl ir tālu, tomēr daži izredzētie, tajā skaitā viņš, jau zina, ko darīs pelnītās atpūtas laikā. Pavisam nesen šis skaistais kungs ir saņēmis piedāvājumu kļūt par īsto Ziemassvētku vecīti. Aploksni ar uzaicinājumu viņam atnesa smagi slimais tagadējā vecīša palīgs Rūdolfs, kuram arī tiek meklēts aizvietotājs.

Liena Šmukste un Gatis Gāga. Ja vēlaties satikt Lienu, vakarā pirms saulrieta sliekšņu krustpunktā nolieciet bļodiņu ar tīru avota ūdeni. No rīta skatieties, ja ūdens pazudis – Liena ir bijusi padzerties. Ja ūdens nav pazudis, bet izšļakstīts uz visām pusēm – tad Gatis Gāga ir gājis garām un ar kāju bļodiņu apgāzis. Tas notiek netīšām, viņš pēc tam katru reizi ļoti pārdzīvo.

by ssb

Lielā zive.

Lielā zive bija labsirdīga. Reizi pa reizei viņai uznāca vēlme pabaidīt savu kolēģi – mazo zivi, tomēr tas nenotika bieži un mazā zive to nekad neņēma ļaunā. Dīvainā kārtā mazā zive ar asakas smadzenēm juta, ka dabā tā ir iekārtots un par to ļaunoties būtu vienkārši stulbi.

by ssb

Cidonijas.

Cidonijas Latvijā ieceļojušas no tālās Cidangas pussalas un par to atvešanu jāpateicas jūrniekam Teodoram Piņķim, tieši viņa kuģis skābos augļus pirmo reizi ieveda Latvijas ostā. Lai arī sākumā latviešu saimnieces cidonijas izvēlējās skaisto ziedu, ne augļu dēļ, tomēr ar laiku tika atrasts arī dzelteno bumbuļu pielietošanas veids. Ja sieviete vēlējās atteikt preciniekam, tad nevajadzēja teikt “nē”, pietika iedot cidoniju, lai viss būtu skaidrs. Piedevām, dzirdot “nē” precinieks varēja apvainoties, toties saņemot cidoniju, smalkais tonis apvainošanos pilnībā izslēdza un aizliedza. Tieši tāpēc ilgu laiku cidonija tika uzskatīta par visu vecmeitu un vecpuišu aizbildni.

by ssb

Valis.

Valis ir mūsu kaķis.
Valis bija mūsu kaķis.
Valis nomira Tarantino filmas cienīgā veidā. Pārrodoties mājās no darba viņš mani sagaidīja, mierīgi sēžot pilnīgi asiņainā virtuvē. Manā virtuvē ir baltas sienas, baltas mēbeles, uz grīdas ir baltas flīzes, balti logi, baltas durvis ar mazām, baltām stikla rūtīm. Uz baltā galda parasti ir mērena krāsu nekārtība. Visa šī baltuma vidū sēdēja Valis, mierīgs kā vienmēr, atšķirība no citām dienām bija tikai spilgti sarkanais punktojums uz sienām un pamatīgas asiņu šļakatas uz grīdas un zemo plauktu durvīm. Mana sirds pamira.
“Vali, kas Tev noticis?!” es jautāju, it kā viņš spētu man atbildēt.
Valis sēdēja nesatricināmā mierā un ar acīm man teica, ka tas, kas noticis pagātnē, paliks pagātnē un tam nav absolūti nekādas nozīmes. Metos pētīt, no kurienes cēlušās visas šīs asinis. Iztaustīju un apskatīju visas ķepiņas, asti, vēderu. Vienīgā aizdomīgā vieta bija nolūzušais nags, taču mani māca pamatīgas šaubas, vai šī nelielā rētiņa varēja būt cēlonis tādai asinspirtij. Lai tā būtu, kaķim tiešām būtu bijis diezgan pamatīgi jātrako un jāārdās un mērķtiecīgi jātēme ar ķepiņu uz plauktu durvīm, paralēli pamatīgi spiežot ķepu pret grīdu. Mājās pārradās pārējā ģimene. Spriedze pareizinājās ar 4, jo neziņa kultivēja stresu nu jau četros cilvēkos. Valītis gan bija pilnīgi mierīgs, viņš lēnā solī aizgāja uz savu vietiņu pie radioatora un turpināja izlikties, ka viņam vispār nav ne jausmas, kas te būtu par ko uztraukties. Apmēram pēc pusstundas tādi jautājumi kā vakariņu gatavošana un mājas kārtošana palīdzēja man aizmirst asiņaino mīklu. Galu galā, nekāda redzama iemesla tam nebija un galu galā – agri vai vēlu šai mīklai būs jāatklājas.
Apmēram pēc pus stundas vīrs mani pasauca – Valītim esot slikti. Skats pārspēja visas dzīvē redzētās šausmu filmas kopā ņemtas – Valis uz grīdas locījās kā slieka, kurai nocirsta aste, neartikulēti un neadekvāri, neritmiski raustoties uz visām pusēm. Atšķirībā no drausmās ķermeņa ļodzīšanās, skatiens bija nekustīgs un stings, izskatījās, ka Valis ir zaudējis redzi un no bailēm cenšas tikt ārā no sava ķermeņa. Desmit minūšu laikā mēs bijām dzīvnieku klīnikā. Daktere atzina – cerību nav, kaķīša plaušās ir šķidrums un vienīgais, ko var viņa labā darīt – atvieglot aiziešanu. Lai arī ar prātu es to sapratu jau braucot uz klīniku, paziņojums mani satrieca. Valis. Mūsu Valis. Mūsu mīļais kaķītis, mūsu piena-kafijas krāsas runcītis, mūsu vecais, nīgrais, atriebīgais ģimenes loceklis, kas ne reizi vien bija iešņāpis bērniem un piečurājis tur, kur nevajag. Mūsu draugs, kas ienāca ģimenē vēl pirms bērnu parādīšanās, mūsu klusais karavīrs, kas no slēpņa uzklūp plikām kājām. Mūsu dzejnieks ar skumjajām acīm, kas vienmēr sagaida mājās. Pretsāpju nomierinošās zāles padarīja Valīti atkal par kaķi. Ārste atstāja mūs vienus. Emociju haoss izsprāga pa manām acīm, es raudāju un raudāju un jo vairāk es raudāju, jo vairāk asaru man bija. Man palika kauns no mana kaķa, mana vīra mēmā dievinātāja. Valītis elpoja mierīgi. Es viņu paņēmu klēpī un nodziedāju “Kaķīts mans”. Braucot mājās es apmaldījos, pēc divdesmit minūtēm iegāju atpakaļ dzīvoklī un noliku uz grīdas tukšo kaķu somu.
“Bet mammu! Kur ir Valis?” bērns bija sašutis.

by ssb

Es laikam traka palikšu.

***
Es sākumā domāju, ka Akismets ir kāds puisis Ārfikā, kas raksta spamu. Izrādījās, ka tas ir plug-ins. Kā man paskaidroja vīrs – ja ir katliņš, kuru var paņemt tikai ar abām rokām, bet tam pievieno garu kātiņu – tad to varot paņemt ar vienu roku. Tas esot plug-ins. Es laikam traka palikšu.

***
Dators man jautā “Would you like to download and update iOS 9.2.1. for the iPhone “Danes iPhone”. Es vīram prasu – kā dators man var prasīt atjaunot iOSu telefonā, ja telefons vispār nav piesprausts datoram. Vīrs neredzot saka – atļauj. Es atļauju.
Dators saka: “Could not connect to iPhone “Danes iPhone” because it is locked with passcode. Ievadu passcode. Dators saka: ”Could not connect. Error -50”. Es pasaucu vīru. Vīrs: kas Tev te notiek?! Kāpēc telefons updeitējas caur datoru? Es mēma. Par ko mēs visu laiku runājām?! Es laikam traka palikšu.

***
Sēžu sastrēgumā. No kreisās puses viļņveidīgi un regulāri pietuvojas līdēji, kas cenšas tikt labajā joslā. Vienu palaižu, viens pats ielien, esmu mierīga, sēžot pie stūres mācos pašdiscilplīnu. Pietuvojas vēl viens un diezgan bezkaunīgi kantē mani. Piebraucu tuvāk priekšā stāvošajai mašīnai un ar žestiem un sejas izteiksmi cenšos parādīt apmēram šādu frāzi: atvaino, draugs, diemžēl es Tevi nepalaidīšu, jo šī krustojuma laišanas limits ir izsmelts. Līdēju tas pastiešām sanikno, viņš pilnībā atver logu tā parādot, ka ir gatavs sarunai. Es atveru logu pasažieru pusē un esmu gatava klausīties.
“Kas tas ir, ka es jau otrajam prasu un nelaiž?! Tādi bezkauņas kā Jūs, kas citus nelaiž un kavē satiksmi, paskatieties, cik mašīnas aiz manis jau stāv! Jūs uzvedaties cūciski!” Šim cilvēkam droši vien ir kāda neārstējama loģikas izpratnes slimība, tāpēc man paliek žēl nabaga radījuma.
“Ja pateiksiet paldies, es Jūs palaidīšu”, smaidot saku nabaga līdējam.
Tas viņu vēl vairāk sanikno, viņš iespiež grīdā un drāžas uz priekšu lielā ātrumā, apsteidzot visu rindu. Es laikam traka palikšu.

by ssb

Digitālas konferences kopsavilkums.

Pēdējā digitālā satura konference, ko apmeklēju, bija lieliska.

Pirmkārt tāpēc, ka tā notika viesnīcā, kurā ir automātiskais apavu tīrītājs. Es pateicos Dievam katru reizi, kad konferences notiek tieši tur un ticiet man, Dievam pateikties sanāk diezgan bieži.

Mani pārsteidza cilvēku skaits –  ierasto dažu simtu vietā mēs bijām labi ja 70, sākumā tas liek justies kailam, tomēr jau drīz kļuva skaidrs, ka neliela intimitāte šādai konferencei nāk tikai par labu.

Pirmais runātājs (un arī konferences saimnieks), Igaunijas pārstāvis. Īsais spriedums – wow. Tiešām neatpaliek no Ilvesa, kuram ir tendence ne tikai sausam iznākt no ūdens, bet pa ceļam vēl paspēt kļūt par dj Rīgas kafejnīcā. Viņa valodas raitums un tēmas pārzināšana bija patīkami atsvaidzinoša. Kā pirmais tika analizēts piemērs, kas redzēts vismaz četrās iepriekšējās konferencēs, tomēr lektoram izdevās noturēt mūsu uzmanību par 100%.

Otrais runātājs – latvietis – visu cieņu. Lai arī reizēm datus aizstāj ar nu tiešām ļoti daudz skatījumu un pilnīgi nopietni, tās nav nekādas muļķības, tomēr izdara to ar tādu pārliecību, kas atbruņo visas cipargalvas auditorijā. Latvietis droši izmanto divus neviennozīmīgus piemērus:

  • kampaņa, ko radījuši un realizējuši paši lietotāji.
  • projekts, kas bija iecerēts kā azartspēļu reklāma.

Jāsaka, ka abi piemēri bija fantastiski aizraujoši, neredzēti un tik interesanti, ka nepamanīju nevienu savu nīsto share un like vārdu, kas pēdējos pāris gadus jau tiešām uzdzen sliktu dūšu. Balansēšana uz likumiskuma robežas un aģentūras vs klienta sarunu aizkulišu citēšana panāca ļoti vērīgu auditorijas ieklausīšanos.

Trešā runātāja – Lietuvas pārstāve – neliela vilšanās, pārāk daudz we wanted to do something different un this campaign got, like, really popular bez reāla seguma, kas pieredzējušam konferenču apmeklētājam ir (labākajā gadījumā) tukša skaņa. Meitene sasodīti skaista, viņas džemperis ar raķeti – katra aģentūras cilvēka sapnis, bet tik daudz lietoja vārdus share, like, sharing, liking, campaign was a huge success, ka sāku ar acīm meklēt, kur uzpildīt ūdens glāzi, citādi viss tiešām varēja beigties ar vemšanu.

Ceturtā runātāja – Igaunija – atkal – wow. Biju nelielā šokā, iekšā atkal skaudības velniņš – nu kāpēc to izdomāja igauņi, ne mēs? Meitene fantastiski gudri pamatoja visu, parādīja tiešām neredzētu apjomīgas kampaņas piemēru. Kad viņa pateica kampaņas budžetu, mana sajūsma vienlaicīgi palielinājās un noplaka:

  • palielinājās – jo tas varētu būt aizraujoši iztērēt miljonu.
  • noplaka – jo par lielu naudu nopirkt kaut ko labu ir vieglāk.

Runājot par milzīgu naudu un kaut ko labu – konferences sākumā tika aizskarts temats, ka modē ir efektīvas un naudas ziņā ekonomiskas kampaņas, kas prasa milzīgu cilvēkresursu ieguldījumu un nav salīdzināms ar naudas ieguldījumu kampaņas veidošanā. Tendence esot, ka aģentūrām huge success piemēri bieži vien esot finansiāli neizdevīgi un nākotne var nest to, ka daļa no šo kampaņu izstrādes var notikt pie paša klienta. Padomāsim par to!

Piektā runātāja – Somija. Bez komentāriem.

Noslēdzošais – atkal konferences saimnieks – atkal apburošs. Lika padarboties mūsu smadzenēm un paskaidroja, kāpēc kosmētikas biznesā šobrīd svarīgi atvēlēt naudu tehnoloģiju attīstībai. Un es tiešām sapratu. Un novērtēju.

Neatbildēts palika jautājums – kas nogāja greizi? Atbilde – pusdienu laikā mani piesēdināja pie galdiņa ar trim svešiem cilvēkiem – es, protams, neko neteicu, bet, ja tur būtu bijušas durvis, varat iedomāties, kā es tās aizcirstu.

 

Mājās ejot vēlreiz nospodrināju kurpes.

Gaidu nākošo konferenci ar nepacietību.

by ssb

Aiziet no pārdošanas.

Šis rīts sākas ar īsziņu.

Sveika! Mūsu aģentūrā parādījusies pozīcija, kas kā radīta Tev – vai varam aprunāties?

Šādas īsziņas mani vienmēr iepriecina un baro manu profesionālo ego. Vēl vairāk manu profesionālo ego baro manas atbildes, kas skan šādi:

Paldies par izrādīto uzticību, tomēr – man ir citi plāni, vēlu veiksmi meklējumos!

Sekundē, kad nospiežu send, pašapziņa pieaug dubultā.

Pēc 3 minūtēm saņemu nākošo īsziņu:

Alga 3k+%.

Pašapziņa iertiecas griestos. Paldies Dievam, šodien skaidras debesis.

Kad ar prātu visu apdomāju, dialogs kļūst visai interesants. Vismaz man.

Piedevām – esmu pilnīgi droša, ka šādas algas uz šādu pozīciju tirgū nav, jo krietnu laiku esmu sava sapņu darba meklējumos, tāpēc esmu bijusi uz vairākām darba intervijām, paralēli turpinot strādāt šādā pašā pozīcijā.

Pēc vairāku minūšu apdomāšanās atbildu:

Wow! Laba alga, bet lēmumu jau esmu pieņēmusi – man ir citi plāni, vēlu veiksmi meklējumos!

Mana pašapziņa izplūst pa griestos izsisto caurumu un kā rudens Ulda Stabulnieka dziesmā – apglezno visu Latviju mana profesionālā ego krāsās, kas ir pelēka, starp citu.

Uz pāris minūtēm iestājas šoka pilns klusums. Cilvēks droši vien nespēj noticēt manai atbildei tāpat kā es pirms tam viņa piedāvātās algas apmēram.

Un kādi ir Tavi plāni, ja nav noslēpums?

Ilgi domāju, vai atbildēt uz šo jautājumu. Pagaidām mans plāns ir ar godu iziet no šīs neauglīgās diskusijas un mēģināt vispār aiziet no pārdošanas un projektu vadības, lai kļūtu par tekstu autori. Tikai šajā brīdī saprotu, ka ar tādu algu pēc gada strādāšanas es varētu atlikt pietiekoši daudz, lai  pus gadu varētu vispār nestrādāt. Bet. Ir bet.

Saņemu drosmi un atbildu:

Radošā darbība un tekstu autora darbs.

Man prasa milzīgu drosmi to aizsūtīt, jo melot es negribu, bet radošā darbība pagaidām ir tikai manos sapņos.

Nezinu, ko jūt cilvēks, saņemot šādu īsziņu, man ir daži varianti:

  1. ka esmu sajukusi prātā
  2. ka manu telefonu ir nolaupījis kāds, kas ir sajucis prātā
  3. ka viņš pats ir sajucis prātā un nespēj izlasīt, kur ir mana piekrišana nekavējoties stāties piedāvātajā darbā.

Lai nu kā, pēc brīža viņš tomēr uzraksta:

Kāpēc iet prom no tā, kas tik labi izdodas?

Lūk īstais jautājums. Kāpēc iet prom no tā, kas tik labi izdodas?

 

Aiziet no pārdošanas ir tikpat grūti, cik izdzēsties no FB, saku to no savas pieredzes. Kad pirms apmēram astoņiem gadiem nolēmu, ka FB aprij manu bērniem, ģimenei un attīstībai nepieciešamo laiku, uzsāku ļoti garo izdzēšanās procesu. Skaidri neatceros cik, bet vairāk kā piecas reizes man bija jāapstiprina, ka es tiešām, tiešām vēlos izdzēst savu profilu un es tiešām, tiešām neatgriezīšos. Pašās beigās FB man laipni paskaidroja, ka saglabās manu personīgo informāciju gadījumam, ja tomēr izdomāšu atgriezties. Nezinu, vai tas ir uz mūžīgiem laikiem, kopš tās reizes nekad neesmu mēģinājusi tur vēlreiz nonākt.

Līdzīgi iet ar maniem mēģinājumiem mainīt darba sfēru: lai aizietu no pārdošanas šajā patērētāju laikmetā – ir neskaitāmas reizes sev un citiem jāskaidro, ka patiešām, patiešām esmu nolēmusi aiziet un patiešām, patiešām projektu vadība un pārdošana mani vairs neinteresē. Tas nav nejaušs atklājums vai mirkļa iegriba, tas ir lēmums, ko esmu mērķtiecīgi meklējusi personības analīzes speciālista vadībā. Pēdējās divas darba intervijas, uz kurām esmu devusies kā tekstu autore, ir beigušās ar manu atteikšanos no pārdošanas pozīcijas.

Priekšā vēl pāris intervijas. Priekšā vēl pāris cīņas.